Pārtikas trūkums Petrogradā bija pēdējais piliens, lai sāktos revolūcija. Rīgā tās netrūka? 14
Problēmas ar pārtikas pievedumiem piefrontes zonā civiliedzīvotājiem pastāvēja, taču traģiskākā situācija sākās tieši pēc Februāra revolūcijas, 1917. gada rudenī. Ja nemaldos, novembrī Vidzemē bija vairāki badanāves gadījumi. Turpretī pirms revolūcijas rupjmaize netika normēta. Ir nostāsti, ka kara sākumā, kad beidzies kurināmais, atklājies, ka arī rudzu maize labi deg. Bet varbūt tā ir tikai urbānā leģenda…
Cik ilgā laikā ziņa par revolūciju izplatījās Latvijā?
Armijas virsnieku aprindās Rīgā par to noteikti uzzināja tūlīt. Oficiālais paziņojums nāca, ja nemaldos, divas dienas pēc cara atteikšanās. Baumas klīda arī pirms, jo nemieri Petrogradā taču risinājās nedēļu. Baumu avots bija telegrāfisti, kas izcēlās ar informācijas izplatīšanu arī 1905. gada revolūcijas laikā. Sakari taču bija, un telegrammas cirkulēja. Laukos cilvēki par to, protams, uzzināja paši pēdējie. Raugoties pēc 1917. gada vēlēšanu aktivitātes rādītājiem, vismaz pusei laucinieku politiskās aktivitātes tolaik vispār neinteresēja. Galvenās bija praktiskās lietas.
Ir tēze, ka Pirmais pasaules karš latviešus saliedējis, jo visi bijuši par strēlniekiem, bet Februāra revolūcija atkal sašķēlusi.
Kad caru gāza, Krievijā izveidojās divvaldība. No vienas puses – liberāli pilsoniskā Krievijas Pagaidu valdība, kas runā par Satversmes sapulces sasaukšanu, no otras – radikāli sociālistiski noskaņotās Petrogradas strādnieku un zaldātu padomes. Arī Latvijas sabiedrība sašķēlās nacionālliberālajā pilsoniskajā un lielinieciskajā spārnā. Ar strēlniekiem nebija tik vienkārši, jo sociāldemokrāti iestājās pret strēlnieku bataljonu formēšanu un tāpat bēgļu apgādes organizācijās neiesaistījās. Protams, kad strēlnieki parādīja varonību kaujās, tad visi gribēja būt viņu draugi. Bet, jā, revolūcija latviešus sašķēla. Varbūt pat trijās daļās, jo lielai daļai bija absolūti vienalga, kurš politiskais spēks uzvar, lai tikai karš beigtos un atsāktos normāla dzīve.
Vai 1917. gada februāra notikumi iezīmēja jaunu līderu rašanos latviešiem?
Nākamo latviešu eliti jau kaldināja Pirmais pasaules karš, tās pašas bēgļu organizācijas, no kurām nāca Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Arveds Bergs un citi. Starp tiem, kas daudz ieguva no 1917. gada, noteikti bija Kārlis Ulmanis. Februārī neviens nevarēja iedomāties, ka pēc pusotra gada viņš būs Latvijas valdības vadītājs! Tomēr lūzuma brīdis, kad mainās elites, drīzāk ir 1917. gada beigas un 1918. gada sākums.
Protams, pēc revolūcijas sāka veidoties latviešu politiskās partijas un pamazām izvirzījās jauni cilvēki.
Saredzat analoģijas starp 1917. gadu Krievijā un, piemēram 1991. gadu PSRS?
Vēsture jau vispār īpatnēja ar to, ka dažādos periodos var saskatīt ļoti daudz analoģiju. Krievijas impērijā 1917. gadā opozīcija bija ļoti vāja. Arī PSRS disidentu kustība bija vāja. Taču abas impērijas sabruka, kaut arī bija runa it kā tikai par iekārtas uzlabošanu, lai režīmam dotu “cilvēcisku seju”. Februāra revolūcija mēģināja atrisināt problēmas, kas Krievijā bija samilzušas 19. gadsimta beigās un ko neatrisināja ne 1905. gads, ne 1917. gads un komunisti, ne “perestroika”. Izskatās, arī Vladimiram Putinam šīs pretrunas neatrisināt. Tāpēc mūsdienu Krievijas opozicionāriem jau patīk vilkt paralēles ar 1917. gada februāri/martu. Nikolajs II 1914. gadā taču arī bijis ļoti populārs. Bet pēc tam… Tāpēc jau 1917. gada ēna visu laiku virs Krievijas it kā lidinās.
