Latviešu bēgļu organizāciju atkarība no Krievijas dotācijām tiešām bija tik liela? Palasot 20. – 30. gados rakstīto, rodas iespaids, ka bēgļi tika uzturēti lielā mērā par ziedojumiem. 14
Krievijas valdība latviešu bēgļu uzturēšanas projektā investēja kopumā 25 miljonus zelta rubļu – ļoti lielu naudu. Citas nacionālās bēgļu organizācijas – piemēram, lietuvieši, poļi – bija krietni turīgākas. Viņiem palīdzēja trimda. Jā, bija ziedojumi, mēģinājumi organizēt darba vietas, tomēr latviešu bēgļi galvenokārt balstījās Krievijas valdības finansējumā. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijas autonomijas un neatkarības idejas aktualizācija visus kara gadus tika mērķtiecīgi slāpēta. Tā bija apzināta pašcenzūra no latviešu politiķu puses, ka viņi to centās nepieminēt, jo vācbaltiešiem latviešu runas par autonomiju bija kā medusmaize. Visu kara laiku vācbaltieši taču centās cara ierēdņu priekšā latviešus apsūdzēt nelojalitātē, separātismā. Pilsoniskajiem politiķiem visu laiku bija šie pārmetumi jāatspēko. Privātās aprindās autonomijas ideja, protams, pastāvīgi tika apspriesta. Ja salīdzina ar igauņiem un lietuviešiem, tad latvieši atradās visdraņķīgākajā situācijā, jo igauņiem nebija tādu uzturamu bēgļu masu, savukārt Lietuvas teritorija vispār bija vācu okupēta. Ne igauņiem, ne lietuviešiem arī nebija strēlnieku vienību, ko zaudēt.
Vai nav savādi, ka milzīgas impērijas galu aizsāka baumas par drīzu rupjmaizes trūkumu galvaspilsētā un mājsaimnieču dumpis, jo apnika stāvēt maizes rindās?
Tas ir Krievijas paradokss, ka revolūcija nenāk, kad visi to gaida, bet atnāk, kad neviens negaida. 1917. gadā neviens politiskais spēks revolūciju negaidīja. Ļeņins sprieda, ka viņa dzīves laikā revolūcija nez vai sāksies, bet viss sākās jau pēc mēneša. Latviešu politiķi nebija izņēmums. Ja nu vienīgi gaisā bija tā nenoformulējamā vēsturiskā pagrieziena nojausma, kad presē, mākslā, literatūrā sajūtu līmenī kaut kas parādās. Februāra revolūcija bija īpatnēja ar to, ka neviens to īsti nevadīja un principā tā bija ļoti apolitiska. Lielinieku bija maz, un viņiem lomas notikumos praktiski nebija. Valsts domes parlamentārā opozīcija, kas uzņēmās valdību un piespieda Nikolaju II atkāpties, arī bija ar niecīgu ietekmi.
Izrādījās, ka galvenais spēks ir strādnieki un zaldāti. Ar tiem Petrograda bija pilna. Tajā skaitā arī ar latviešu strādniekiem. 1915. gada vasarā uz Petrogradu evakuēja kādus 50 – 60 tūkstošus latviešu strādnieku. Viņi aktīvi piedalījās revolūcijā. Starp citu, būtu interesanti tuvāk papētīt, ko viņi tad darīja. Vēl Petrograda bija pilna armijas rezerves pulkiem. Krievijas valdības rīcību, turot rezerves lielpilsētās, nevis lauku nometnēs, daudzi uzskata par milzīgu kļūdu. Simtiem tūkstoš karavīru pilsētā nebija ko darīt, un arī uz fronti viņi negribēja. Neviens vairs īsti negribēja karot. Valsts parāds bija milzīgs, tāpat inflācija. Civilais sektors atradās lejupslīdē. Visu vajadzēja frontei. Un, tā kā arī strādniekos bija liela neapmierinātība kara radīto sociālo problēmu, algu un inflācijas dēļ, iznāca, ka vienviet pulcējušies ļoti daudz neapmierinātu cilvēku. Tas viss radīja revolucionāro situāciju. Kad parlamentārā opozīcija izmantoja tautas dumpi, lai piespiestu caru atteikties no troņa, revolūcija bija uzvarējusi. Protams, visi, arī Latvijā, bija milzīgā sajūsmā, jo atcerējās 1905. gadu, kad cīņa ilga divus gadus un beigās revolūciju asiņaini apspieda. Bet šeit nedēļas laikā! Visi gaidīja demokrātijas un brīvības laikmetu, taču tā bija tikai ilūzija, ka revolūcija jau beigusies. Lielinieku apvērsums novembrī un Krievijas Pilsoņu karš lielā mērā izauga no tās.
