Revolūcija atnāk, kad neviens negaida. Vēsturnieks Jānis Šiliņš par 1917. gada notikumiem 14
Par 1917. gada Februāra revolūciju Krievijā un tā gada notikumiem kopumā latviešu vēsturniekiem līdz šim nav bijusi īpaša interese, jo šķitis, ka daudz nozīmīgāki notikumi Latvijas vēsturē risinājušies pirms un pēc tam, atzīst vēsturnieks, Latvijas Valsts arhīva līdzstrādnieks JĀNIS ŠILIŅŠ. Ja nu vienīgi tuvā valsts simtgade pievērsusi lielāku uzmanību tam, kas Latvijā norisinājās laikā, kad pēc nemieriem Petrogradā 1917. gada 2. (15.) martā cars Nikolajs II atteicās no troņa. Nez vai kāds toreiz apzinājās, ka līdz ar to pavēries ceļš uz Latvijas neatkarību.
Pirms 100 gadiem notikusī Februāra revolūcija norisinājās tālu, Krievijā. Kāds tai vispār sakars ar Latvijas neatkarības vēsturi?
J. Šiliņš: Patiesībā revolūcijas nozīme bija ļoti liela un lielā mērā nenovērtēta. Ar Februāra revolūciju aizsākās pārmaiņu gads Latvijas vēsturē. Jebkādas politiskās pārmaiņas, radikālu ideju paušana bez šīs revolūcijas nemaz nebija iespējamas. Un, tā kā tolaik valstiskās neatkarības ideja bija viena no radikālākajām, tikai revolūcija pavēra iespēju par to runāt. Es neredzu Latvijas neatkarības iespēju bez Februāra revolūcijas. Varēja jau pastāvēt teorētiskas shēmas, ka Pirmā pasaules kara beigās, miera līgumu slēdzot, tiek paredzēta Polijas karaliste vai kādi valstiski veidojumi Baltijā, taču nedomāju, ka tās būtu neatkarīgā Lietuva, Latvija un Igaunija. Autonomijas ideja? Tā pastāvēja kopš 1905. gada un Pirmā pasaules kara laikā latviešu politiķiem skaitījās “maksimālā programma”. Mērenie pilsoniskie spēki vispirms cerēja tikai uz kultūras autonomiju un strēlnieku nopelniem, kuru dēļ cars varētu kam tādam piekrist. Palielinoties strēlnieku ieguldījumam un zaudējumiem, neformālās sarunās jau sprieda par Latvijas politisko autonomiju. Maskavas latviešu bēgļu aprindās, kas grupējās ap laikrakstu “Dzimtenes Atbalss”, par to atklāti runāja pat pirms revolūcijas. Tur bija Ernests Blanks, Jānis Akurāters un citi ļaudis. Tāpēc jau pēc 1917. gada februāra uzreiz izvirzījās vadmotīvs “brīva Latvija brīvā Krievijā”. Vasarā tās pašas aprindas sāka uzskatīt, ka ar autonomiju nepietiek, jāiet uz neatkarību.
Jo redzēja Krievijas haosu?
To jau redzēja visi, tikai jautājums, kādēļ līdz 1917. gada rudenim neatkarības ideja bija margināla. Tur jāņem vērā, ka otrā svaru kausā bija strēlnieku vienības un bēgļu organizācijas ar lielu kapitālu, kas apgādāja simtiem tūkstoš cilvēku un bija kļuvušas par politisku spēku. Skaidrs, ka neatkarības idejas izvirzīšana radītu konfliktus ar Krievijas Pagaidu valdību. Strēlnieku vienības, visticamāk, izformētu. Bēgļu organizācijām atņemtu finansējumu, kas jau tāpat visu laiku samazinājās. Tā laika latviešu politiķi bija situācijas ķīlnieki. Neviens jau nevēlējās uzņemties tādu atbildību. Vismaz ne līdz Rīgas krišanai vācu rokās 1917. gada septembrī. Kad Rīga bija zaudēta, kad Pagaidu valdība bija noraidījusi latviešu autonomiju un lūgumu apvienot visas latviešu zemes vienā administratīvā vienībā – Latvijā, tad bija skaidrs, ka jāiet neatkarības virzienā. Varbūt līdz tam latviešu politiķiem pietrūka tālredzības aptvert, ka Krievija sabruks un nav vērts baidīties izvirzīt radikālas prasības. Starp citu, to trūkums bija iemesls, kamdēļ līdz 1917. gada vasarai lieliniekiem izdevās gūt tik labus panākumus – viņu piedāvājumam, ka nav vērts karot un mirt, jo arī Vācijā tūlīt būs revolūcija un iestāsies miers, īsti nebija alternatīvas. Pilsoniskie spēki piedāvāja vien to pašu, ko kara sākumā, bet sabiedrību tas vairs neapmierināja. Lielinieki turpretī lietoja radikālus, bet visiem saprotamus saukļus. Viņiem nevajadzēja koķetēt ar Pagaidu valdību, un lielinieki kļuva populāri – līdz brīdim, kad viņiem sava programma bija jāpierāda praksē. Kad Rīga krita vācu rokās, svaru kausi atkal sāka nosvērties par labu nacionāli pilsoniskajam virzienam. Jau pēc lielinieku apvērsuma, miera sarunu ar Vāciju sākšanas un Krievijas Satversmes sapulces padzīšanas 1918. gadā nosvēršanās kļūst tik liela, ka pat mērenākie sociāldemokrāti atzīst, ka neatkarīga valsts ir vienīgā izeja.
