Juris Lorencs: Britiem bija jāzina – revolūcija apēd savus bērnus 4
Kopš balsojuma par Lielbritānijas aiziešanu no ES pagājušas vien divas nedēļas, bet tā rezultāts jau paspējis izraisīt milzīgas turbulences ne tikai pašā Lielbritānijā, patiesībā visā Eiropā. Faktiski “vecajā kontinentā” notikusi īsta revolūcija.
Viena no revolūcijas pazīmēm – tā “apēd pati savus bērnus”. Šī atziņa pazīstama jau kopš Franču revolūcijas laikiem. Šodien galvas tirgus laukumos nevienam vairs necērt, nu vismaz Eiropā ne. Politiķi aiziet paši, tā apliecinot ja ne politisko nāvi, tad smagu un ilgstošu slimošanu gan.
Pirmais par atkāpšanos no Konservatīvo partijas vadītāja un premjera amata apstiprināja referenduma ierosinātājs Deivids Kemerons. Izklausās visai loģiski. Bet pārsteidzošā kārtā arī bijušais Londonas mērs, viens no galvenajiem “Brexit” iedvesmotājiem Boriss Džonsons, kuru daudzi jau redzēja sēžam premjera krēslā, paziņoja, ka “paiet malā”. Konservatīvo partijā sākusies cīņa par amatiem. Anglijas latviešiem derētu ieklausīties iekšlietu ministres Terēzes Meijas (viena no reālākajām premjera amata kandidātēm) teiktajā, ka izstāšanās sarunās būšot jāapspriež arī “to ES valstu pilsoņu, kuri jau dzīvo Lielbritānijā, turpmākās palikšanas tiesības”.
Džonsona piemēram sekoja Neatkarības partijas (UKIP) vadītājs Naidžels Farādžs. Viņa motivācija – “turpmāk vēloties dzīvot normāla cilvēka, nevis politiķa dzīvi”. Jautājums – kāpēc brīdī, kad kārotais mērķis sasniegts, Džonsons un Farādžs aiziet? Pirmā atbilde ir – politiķi nobijušies no savārītās putras, ko tagad pašiem nāktos izstrēbt. Tomēr nopietnos izdevumos jau sāk parādīties analītiski raksti, kas apgalvo – gudri rīkojoties, Lielbritānija pēc “Brexit” var būt ieguvēja. Visdrīzāk to saprot arī Džonsons un Farādžs. Viņi jau ir iegājuši vēsturē un apzinās, ka turpmāko politiku efektīvāk spēs realizēt jauni cilvēki ar jaunām idejām.
Revolūcija apēd ne tikai savus radītājus, bet arī parastus blakus stāvētājus – “sveces turētājus”. Krēsls sašūpojies opozīcijā esošās britu Leiboristu partijas līderim Džeremijam Korbinam, kuram partijas biedri pārmet nespēju pretoties eiroskeptiķu propagandai. Tomēr jāatzīst – līdzīgi kā valdošajā Konservatīvajā partijā, arī starp leiboristiem ir cilvēki, kas atbalsta Lielbritānijas izstāšanos. Faktiski referendums šajā valstī sašķēlis abus lielākos politiskos spēkus.
“Brexit” balsojums izraisījis spriedzi arī Vācijas “lielajā koalīcijā”. Iemesls ir nevis bēgļi, bet gan dažāda pieeja turpmākajai saimnieciskajai politikai. Sociāldemokrātu priekšsēdētājs vicepremjers Zigmārs Gabriels uzskata, ka nepieciešams tērēt lielāku naudu attīstības projektiem trūcīgajās ES valstīs kontinenta dienvidos un austrumos, tātad arī Latvijā. Viņa arguments – Lielbritānijā par izstāšanos no ES balsoja tieši trūcīgie mazpilsētu iedzīvotāji.
Interesanti – kā savā krēslā patlaban jūtas Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers? Latvijas eiroparlamentārietis Roberts Zīle nupat “Latvijas Avīzē” (4.07.2016.) viņu raksturo kā “vecās skolas” politiķi, kuram “patīk dzert vīnus un smēķēt cigārus”. Mierīgos laikos šādas aizraušanās varbūt paliktu nepamanītas, bet šodien žurnālisti visai skaidri norāda uz Eiropas Komisijas prezidenta ciešo draudzību ar “zaļo pūķi”. Arī Zīle apšauba viņa spējas pārvarēt pašreizējo krīzi un izsakās pavisam skaidri: “Ceru, ka Junkers visu termiņu amatā nebūs.”
Bet, ja demisionē Junkers, tad loģiski būtu atkāpties visai Eiropas Komisijai, kas turklāt “esot daudz par lielu” – tā izteicies Zigmārs Gabriels. Viens gan ir skaidri redzams – ir jānāk jauniem politiķiem ar jaunu Eiropas attīstības vīziju. To pirmais uzdevums – atrast pietiekami gudru un sabalansētu Lielbritānijas izstāšanās formulu. Jo šeit viegli var iekrist divās galējībās. Ja šķiršanās būs maiga, ar neskaitāmām atrunām un privilēģijām (briti saglabā brīvu pieeju Eiropas kopējam tirgum utt.), arī citām valstīm nākotnē var rasties kārdinājums aiziet. Savukārt, ja šķiršanās būs cieta (panckas ārā pa durvīm un vēl ar kāju pa dibenu!), var ciest ne vien Lielbritānijas, bet arī visas Eiropas ekonomika. Un tas jau var iedarbināt nākamos centrbēdzes spēkus.
