Pāvels Širovs: Revanša mēģinājums 0
Pāvels Širovs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tālā 2005. gada aprīlī, uzstājoties Krievijas parlamentā ar ikgadējo prezidenta vēstījumu, Vladimirs Putins nosauca Padomju Savienības sabrukumu par “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”.
Toreiz daudzi nosprieda, ka tas bijis vienkārši figurāls izteiciens, fakta konstatācija, pat mēģināja teorētiski apcerēt to, vai ir korekti 1991. gada notikumus dēvēt par katastrofu, vēl jo vairāk par lielāko. Lai arī tam nevar atrast konkrētu dokumentālu apstiprinājumu, tomēr visdrīzāk Putins nepateica šos vārdus nejauši. Jau tad viņš prātoja, kā pārvarēt šīs paša iztēlotās katastrofas sekas – atjaunojot sabrukušo impēriju tādā vai citādā veidolā.
Ukraina vienkārši nevarēja nebūt šā plāna centrā. Jau kopš 19. gad-simta beigām tur darbojās spēcīga metalurģiskā rūpniecība, bet 20. gadsimta otrajā pusē izveidojās lieli militārās rūpniecības uzņēmumi. Dnipro pilsētas koncerns Južmaš vēl samērā nesen piegādāja lielāko daļu dzinēju Krievijas armijas ballistiskajām raķetēm. Ukrainā atrodas galvenās ostas, kas nodrošina izeju uz Vidusjūru. Un visbeidzot tur ir Krima – Melnās jūras nenogremdējamais aviācijas bāzes kuģis, kas ļauj kontrolēt plašu telpu no Bulgārijas rietumos līdz Gruzijai austrumos.
Ukraina tikmēr aizvien vairāk attālinājās no Krievijas. Maskavas atbalstītais Viktors Janukovičs 2004. gada prezidenta vēlēšanās bija spiests piekāpties Viktoram Juščenko. Nepalīdzēja ne pamatīgais Krievijas polittehnologu desants, ne apjomīgā finansiālā palīdzība, kas plūda no Maskavas caur ofšoru un viltus komercfirmu ķēdīti. Mēģinājums falsificēt balsošanas rezultātus izraisīja vētrainus protestus, kuri Maskavā nekavējoties tika kvalificēti kā ārzemju ietekme. Valdībai paklausīgie mediji un Kremļa ierēdņi apgalvoja, ka tos inspirējušas Eiropas valstis un pirmām kārtām, protams, ASV, kas esot dāsni “apmaksājušas” Kijevas Maidana akcijas, lai atrautu Ukrainu no Krievijas.
“Oranžā revolūcija” 2004. gadā Putinu spēcīgi satrauca arī tādēļ, ka viņa valsts pilsoņi varēja tajā saskatīt piemēru. Taču sekojošie pieci Juščenko prezidentūras gadi ukraiņiem neatnesa vēlamo rezultātu. Nākamajās vēlēšanās Janukovičam izdevās uzvarēt, un Maskavai atkal radās cerība ievilkt Ukrainu Eirāzijas ekonomiskajā savienībā un Muitas savienībā, bet perspektīvā varbūt arī tā saucamajā Krievijas un Baltkrievijas “Savienotajā valstī”. Šādus Putina plānus pārsvītroja ukraiņu nepakļāvība. Tagad var izdarīt secinājumu, ka tieši tobrīd sākās gatavošanās vardarbīgam “Ukrainas jautājuma” risinājumam.
Ukraiņu pašcieņas revolūcija 2014. gadā esot Putinu padarījusi gluži traku, stāsta cilvēki, kas tolaik bijuši ar viņu kontaktā. Krimas aneksija un iebrukums Donbasā bija pirmais militāra spiediena mēģinājums, taču tas neizdevās – Ukraina nekapitulēja, bet gan pieņēma galīgu lēmumu par valsts kursu uz integrāciju Eiropas Savienības un NATO struktūrās. Tad acīmredzot tika pieņemts lēmums pilnīgi iznīcināt Ukrainas valsti. Pagājušā gada vasarā ar Putina vārdu tika publicēts raksts, kurā apgalvots, ka ukraiņu tauta principā neeksistē, un tagad jau ir skaidrs, ka tam vajadzēja kalpot par kara teorētisko pamatojumu.
Ir jāsaprot, ka Putins savos uzskatos nav viens. Nevaru aizmirst, piemēram, vārdus, ko 90. gadu vidū teica kāds mans paziņa, universitātes absolvents, teorētiskās fizikas speciālists, kurš sprieda gluži kā Putins: “Viņi pie mums, pie Krievijas, vēl uz ceļiem atrāpos”. Un ar to viņš domāja ne vien ukraiņus, bet arī baltiešus. “Ukrainai nav jābūt,” tagad, kad notiek uzbrukums Kijevai, sociālajos tīklos raksta kāds maskavietis, gados nedaudz pāri 50. “Dienvidkrievijas zemēm – vēlāk, ne tagad – jākļūst par Krievijas daļu. Ukraiņu tautai nav tiesību pastāvēt, jo tā veidojas uz krievu tautas aprīšanas rēķina un tās pastāvēšanas jēga ir Krievzemes iznīcināšana.”
Vai tas ir propagandas rezultāts? Vai 24. februāra agrā rītā pārraidītā Putina televīzijas paziņojuma īss pārstāsts? Protams, propaganda ietekmē nesagatavotu cilvēku, kurš pieradis ticēt televīzijas ekrānā runātajam. Tikai nedaudzi pievērš uzmanību acīmredzamai faktu sagrozīšanai, toties daudzus aizrauj emociju uzbangojumi, no kuriem sastāv visi šie sarunu šovi.
“Viņi piesedzas ar sievietēm un bērniem!” izsaucas Pirmā kanāla programmas “Laiks rādīs” “eksperts” piektdienas, 25. februāra vakarā. “Mariupolē sievietes un bērnus sadzen pagrabos daudzstāvu namos, kuru pirmajos stāvos izvietojas šie naciķi.” Informācijas avots netiek norādīts, taču pateiktais rada iespaidu. “Pats galvenais, kas tagad jānoskaidro: kad šis nacionālisma augonis būs iztīrīts, cik paliks normālu ukraiņu?” jautā raidījuma vadītājs un saņem auditorijas atbildi: “Vairākums!” Programmas pārtraukumā raida jaunākās ziņas, kuras sastāv tikai no oficiālajiem ziņojumiem un Putina kārtēja paziņojuma fragmentiem. Sarunu šova turpinājumā negaidot ekrānā parādās jauns kijevietis, kurš saka: ukraiņi nedomā padoties. Titri vēsta, ka ieraksts veikts tajā pašā dienā, taču programmas viesi gandrīz vienbalsīgi apgalvo, ka tā ir viltus ziņa. Pa pēdām seko apgalvojums, ka Ukrainas valdība “jau tad esot gatavojusies” – kam gatavojusies, tas nav saprotams, bet arī šī frāze iedarbojas uz auditoriju. Jo ne jau uz ielas tā ir izskanējusi, bet valsts galvenajā televīzijas kanālā.
Izdegušās Kijevas daudzstāvu mājas, kas ir tik līdzīgas mājām Maskavā, bērnus Kijevas metro, kritušos uz ielām šie kanāli nerāda. Skatoties ekrānā var pilnīgi noticēt, ka nekāda kara vispār nav – ir militāra specoperācija”, kā izteicies Putins – Krievijas armija iznīcina “banderiešus un neonacistus”.
