Retro sajūtu mednieki – retro velobrauciena “Eroica” noskaņas apbur ikvienu; formāts iecienīts visā pasaulē 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā ir kā pasaka, atgriešanās pagātnē – retro velobrauciena “Eroica” noskaņas apbur ikvienu dalībnieku. Debijas reizē 1997. gadā uz starta Toskānas provincē stājās 92 dalībnieki, un laika gaitā tā kļuvusi gluži vai par sociālu kustību ne tikai Itālijā un citās Eiropas valstīs, bet formātu iecienījuši arī Ziemeļamerikā, Āfrikā, Āzijā.
Ģimenes relikvija
Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā Briselē, Beļģijā, notika “Eroica” velobrauciena izstāde, ko organizēja Latviju pārstāvošais deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Viņš ar sportiskām aktivitātēm ir uz tu un pirms vairākiem gadiem pats piedalījies retro velobraucienā Itālijā, noķerot sajūtu burvību. Kas būtiski – tā nav sacensība. Ja sadursi riepu, nākamais dalībnieks noteikti apstāsies un palīdzēs. Pa ceļam arī ēdienu, dzērienu pauzes. Tā kā trase vijas pa vīnogu laukiem, piedāvājumā arī vīns. Zīles rēķinā nu ir trīs dalības “Eroica” un pašam iegādāti divi retro braucamrīki.
Īpaši romantisku noskaņu piešķir tas, ka dalībnieki aicināti tērpties atbilstoši laika posmam, kurā ražots viņu vellapēds. Dzīvi piemēri redzami Eiropas Parlamentā – itālieši Paolo Rinaldi (57 gadi) un Marko Džiamelo (64). Paolo atvedis divus savus retro velosipēdus – 1920. un 1940. gada ražojumi, bet Marko ieradies ar 1973. gadā Argentīnā ražotu braucamo, ko pirms apaļa pusgadsimta saņēmis dāvanā no vectēva. “Šo riteni nepārdotu ne par kādu naudu,” Džiamelo braucamo uztver kā ģimenes relikviju.
Abi itāļi ārkārtīgi harizmātiski vīri, nenogurstoši rāda un stāsta nianses par tā laika braucamajiem. Pirms vairāk nekā gadsimta tapušajam ir divi ātrumi – lai pārslēgtu, jānoņem aizmugurējais ritenis. Oriģinālā versijā disks ir no metāla, bet Rinaldi nomainījis uz koka, jo tā esot labāka bremzēšana. Abi kungi ir ne tikai runātāji, bet arī darītāji – nedēļas nogalē viņi amatieru konkurencē Beļģijā piedalījās slavenajā Flandrijas velobraucienā, veicot 170 kilometru distanci. Nākamajā dienā uz starta stājās profesionāļi.
Pa varoņu pēdām
Džankarlo Broči ir sava dzimtā Toskānas reģiona patriots un kaislīgs retro velobraukšanas cienītājs. Apvienojot šīs divas mīlestības, 1997. gadā viņš noorganizēja pirmo “Eroica” braucienu ar mazāk nekā 100 dalībniekiem. Izrādījās, ka vēsturiskā liesma sirdī deg daudziem, un nu jau zem šā zīmola tiek rīkoti daudzi braucieni. Oriģinālajam, kas sākas ciematiņā ar 800 iedzīvotājiem, limits ir astoņi tūkstoši dalībnieku. Tas ir karnevāls ne tikai dalībniekiem, bet arī līdzjutējiem. Šogad “Eroica” debitēs Kubā, no Itālijas jau rezervēti vairāki avio čarterreisi ar entuziastiem.
Paralēli attīstījusies uzņēmējdarbība – vecie riteņi, to daļas tiek tirgotas internetā, tāpat arī aksesuāri, apģērbi. Startēt drīkst ar braucamajiem, kas ražoti līdz 1987. gadam, un jābūt ievērotām trim lietām – ātruma pārslēdzējs atrodas uz rāmja, pedāļiem ir siksniņas un bremžu trosītes ārpusē, nevis integrētas rāmī.
Par retro velobrauciena nosaukumu nav jābrīnās – latviski “eroica” nozīmē varonīgs. “Giro d’Italia” pirmsākumos garākie posmi bija 400 un pat vairāk kilometru (viena posma rekords ir 430 kilometri 1914. gadā, “Tour de France” bijis pat par 50 vairāk), un var tikai iedomāties, kā tos varēja pievarēt ar tā laika tehniku. Atšķirībā no mūsdienām, kad dienā nav jāveic vairāk par 220–250 kilometriem, posmi notika ik pārdienas.
Itāļi Siguldā
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas kādreizējam prezidentam Igo Japiņam tikšanās ar Džankarlo Broči izvēršas īpaša. Viņš “Eroica” piedalījies pirms gadiem sešiem, toreiz uzrunājis itāli, sak, es Latvijā rīkoju riteņbraukšanas sacensības, vai varam šo zīmolu izmantot Latvijā? Tad Broči paplašināties neesot bijis gatavs, taču Igo Vienības velobraucienā ieviesa retro klasi, kas piesaistīja vairākus simtus entuziastu.
“Pirmās neatkarības laikā Latvijā bija slavenas velo rūpnīcas – “Erenpreiss”, “Latvello” un citas. Daudzi riteņi saglabājušies, vienreiz gadā var pabraukt. Cilvēkiem patīk apģērbties vecā stilā, mazs karnevāls uz velosipēda, nav jāsteidzas, var izbaudīt foršu atpūtu,” popularitāti skaidro Japiņš. “Tagad Briselē uzzināju dažas jaunas idejas, apskatīšu vēlreiz “Eroica” organizāciju dabā un domāju, ka arī pie mums var īstenot tādā formā. Tas varētu piesaistīt entuziastus no Baltijas, Skandināvijas valstīm, jo “Eroica” zīmola ziemeļu reģionā pagaidām nav.”
Viņam braucamais ir no pagājušā gadsimta 60. gadu beigām, sadabūjusi meitas ģimene, bet no tēva – slavenā riteņbraucēja un trenera Harija Japiņa – laikiem gan neviens neesot saglabājies. “Man karjeras sākumā bija tādi švaki, grūti dabūt, bet vēlāk izlases puiši tika pie labiem – tie gan bija šosejas velosipēdi, bet mēs braucām trekā. Uz PSRS Tautu spartakiādēm federācijām piešķīra valūtu, tad nopirka astoņus, desmit riteņus, un tie ilgstoši gāja, sešus gadus brauca, taupīja, bet arī bija stingrāki nekā mūsdienās. 1971. gadā spartakiādē trekā komandu braucienā izcīnījām bronzu, 1975. gadā – sudrabu, finālā bija baigā cīņa ar maskaviešiem, bet man ceturtajā aplī sprāga riepa,” atmiņās iegremdējas Igo Japiņš.
Uz viņa aicinājumu 2. septembrī klātienē novērtēt Vienības braucienu Siguldā Broči piekrīt bez domāšanas, un jau pēc īsa brīža itāļu bariņš sarosījies – mēs būsim vismaz 20! “Esmu ceļotājs, man tas ļoti patīk. Jo vairāk ceļoju, jo vairāk varu izstāstīt “Eroica” ideju,” paskaidro Džankarlo. Viņš skolas laikā spēlējis futbolu, tad bijis futbola tiesnesis, bet pats uz riteņa nopietnāk uzsēdies gadsimtu mijā un braucis pat vairāk nekā pusē pasaules. Eiropā balti plankumi palikuši tikai divi – Īrija un Islande. Šoziem Broči un Džiamelo, kurš ikdienā ir arheoloģijas zinātņu profesors Sjēnas Universitātē, Argentīnā nominuši 1000 kilometrus. “Šie putekļi ir no Andiem,” ar pirkstu disku notrauc Džiamelo.
“Riteņbraukšana ir tuvākais sporta saknēm, kas nav kļuvis par šovu kā daudzi citi sporta veidi,” uzsver Džankarlo Broči.
“Eroica” retro velobrauciens
* Drīkst piedalīties ar velosipēdiem, kas ražoti līdz 1987. gadam.
* Oriģinālajā “Eroica” braucienā Toskānā ir sešas distances – no 47 kilometriem līdz pat 212 kilometriem – vidēji distancē tiek pavadītas 15 stundas.
* Vismaz 35 procentiem trases jābūt pa zemes ceļu.
* Reģistrēšanās maksa 95 eiro.
* Noteikumiem atbilstošu velosipēdu var noīrēt pa 120 eiro.
* Internetā iespējams iegādāties retro velosipēdus cenu amplitūdā no pāris simtiem līdz pat trim un vairāk tūkstošiem eiro.
