Rēta akmenī un sievas sirdī. Saruna ar rakstnieka Egila Lukjanska dzīvesbiedri Zintru Lukjansku 2
Tiekoties ar “Latvijas Avīzi”, sarunu uzsāk Zintra Lukjanska pati: “Pirms nedēļas, ejot caur “Origo”, Rozes grāmatnīcā jaunumu nodaļā stāvēja kaudzīte Egila grāmatu. Vismaz seši eksemplāri. Vakar (mūsu saruna notiek 16. janvārī. – V. K.) vairs nebija nevienas. Jautāju kasierei: vai es varētu dabūt Egila Lukjanska grāmatu “Rēta akmenī”? Tūlīt paskatīšoties. Aizgāja, pārlūkoja galdus un izskatīja atvilktnes, bet grāmatas nebija. Tad pasauca kolēģi, kura ielūkojās datora ekrānā. Jā… Varbūt viena palikusi kaut kur noliktavā. Ja man dikti vajagot, aiziešot paskatīties. Nē, teicu paldies… Man bija ļoti patīkami šajā brīdī, jo grāmata tomēr nav lēta, maksā gandrīz 15 eiro, labs papīrs, cieti vāki un arī ne standarta, nekāds parastais kartons. Ļoti skaista grāmata. Kā dāvana dzimšanas dienā.”
Es pat nepajautāju, kura dzimšanas dienā. Jo patiesībā dāvana tiklab varētu būt kā viņa, tā viņas dzimšanas dienā. Jo viņi abi – publicists, rakstnieks Egils Lukjanskis un viņa dzīvesbiedre Zintra Lukjanska – dzimuši vienā gadā, vienā mēnesī un pat vienā slimnīcā. Egils Lukjanskis nāca pasaulē 1937. gada 6. janvārī, viņa sieva – 16. janvārī. Šogad Egilam Lukjanskim būtu apritējuši astoņdesmit gadi. Un tieši viņa dzimšanas dienā 6. janvārī izdevniecība “Lauku Avīze” laida klajā grāmatu ar diviem atkalizdotiem romāniem – “Rēta akmenī” un “Krievu leitnanta mīļākā”. Kā teic rakstnieka dzīvesbiedre, kopš vīra aiziešanas viņa balles vairs nerīkojot, un tādēļ nekas, ka vienīgais brīvais brīdis sarunai ar mani iekrīt viņas pašas astoņdesmitās dzimšanas dienas rītā. Bet es esmu atnākusi pēc noslēpuma, ko sauc par dzīvi un mīlestību, kas spēj izturēt gadu desmitus, pēc stāsta par aizraušanos, nežēlīgu patiesību un sāpēm vīrieša un sievietes attiecībās, kas audušās cauri vai visiem Egila Lukjanska romāniem. Cik fantāzijas, cik no paša dzīves? Vispār jau riskants pasākums…
Aizrautīgā romānista dzīvesbiedre brīdina – tikai nelieciet rakstā gada skaitļus un domuzīmi starp mana vīra dzimšanas un aiziešanas dienu. Pat uz pieminekļa kapos to nav. Jo nekas neesot mainījies, viņš joprojām “ir”, nevis “bija”, un tādēļ uz kapa pieminekļa rakstīts “mūžam dzīvs”. Arī laulības gredzenu Zintra joprojām nēsā uz labās rokas. “Man nesen vaicāja, vai es nevēloties dzīvoklī ko mainīt?” viņa ierunājas. “Bet tad jau te viss paliktu tukšs! Tik daudz viņa dāvinātu sīkumiņu, krikumiņu, grabulīšu… Ik dienu ieeju mūsu viesistabā, uzsmaidu viņam fotogrāfijā un saku – labrīt!”
Nupat klajā nākušajā grāmatā “Rēta akmenī” ir tik ārkārtīgi daudz iemīlējušos ķermeniskas saplūsmes, tuvības… Tā, protams, ir literatūra, rakstnieka iztēle, kas liek lasītāja acīm kāri skriet pār rindiņām, bet… kā to lasīt tuvai sievietei, vai viņai tajā visā daudz kas atpazīstams?
Z. Lukjanska: Man ir daudz, bet es, protams, jums to nestāstīšu! Mīlestību var atklāt tikai divi, nevis viens, bet, jā, daudz kas šajos romānos attiecas uz mums abiem, uz mūsu dzīvi. Ir kas paņemts no pazīstamiem, reiz satiktiem cilvēkiem. Vēlākajos darbos parādījās arī manu vecāku mājas Baltinavā Latgalē, kaut gan Egils vispār nav lauku bērns. Laukos aizbraucis, apdarīja darbus un prom. Nedēļām dzīvot nevarēja. Tipisks pilsētnieks. Viņš nāca no Iļģuciema (tad varbūt tādēļ pēc bagāta un skaista vīrieša izslāpusī Silvija Simsone romānā “Krievu leitnanta mīļākā” dzimusi Iļģuciema strādnieku ģimenē… – V. K.), kur pagāja agrīnie gadi. Lai nebūtu jāiet armijā, iesaistījās ģeogrāfiskā ekspedīcijā uz Kazahiju. Atgriezās, un mēs satikāmies.
Vai ieraudzījāt džentlmeni ar sarkanu puķi?
… Skaistu vīrieti ar romantisku skatu uz dzīvi… Nē, puķes nāca vēlāk. Daudz. Tāpēc arī es tagad, Egila dzimšanas dienā 6. janvārī, pie viņa uz Lāčupes kapiem aizbraucu ar sarkanām puķēm, uzkrāsoju lūpas, paņēmu piecas rozes. Nekad, turp ejot, neņemu puķes pāra skaitlī. Zinu, ja būtu otrādi, viņš brauktu pie manis. Vecgada vakarā, mūsu 45 gadu kopdzīves jubilejā, viņš pārnāca mājās ar sarkaniem ziediem… Līdz mūsu piecdesmit gadu kāzu jubilejai pietrūka trīs gadu… Kad Egils atgriezās no tikšanās reizēm ar lasītājiem, viņam allaž bija daudz ziedu. Reiz, atvērusi dzīvokļa durvis un iegājusi vannasistabā, redzu – pilna vanna ziediem! Egils atbraucis no Cēsīm vai Valmieras un visu to lasītāju sirsnību salicis te… Viņš bija džentlmenis. Man nekad nebija jādomā, kurā mirklī vilkt mēteli mugurā vai nost, jo viņa rokas to jau veikli bija noņēmušas no maniem pleciem, vienmēr padeva krēslu… Viņam bija visi tie knifiņi, kas nepieciešami pieklājīgam vīrietim. Dejoja gan slikti, nemācēja valsi griezt. Bet varbūt man, kādreiz jaunībā dejojušai tautisko deju kolektīvā, tikai tā šķita… Kad viņš aizgāja no šīs pasaules, nemācēju ne burku, ne pudeli attaisīt, jo man tas vienkārši nekad nebija jādara! Itin bieži pat kartupeļus nokāsa viņš, jo, atklāti sakot, biju slikta saimniece. Man nepatika gatavot, jo mans profesionālais darbs arī tāds, ka visu laiku kaut kur skrien, steidzies… Dzīve ar Egilu bija bezgala interesanta. Varbūt ne augstās skolās izglītots, bet viņš bija gudrs vīrietis, visdažādākos darbus strādājis un ļoti daudz lasījis. Iemīļotākais rakstnieks bija Hemingvejs, kuram ir grāmata “Kam skanēs zvans”. Un Egilam radās romāns “Kam neskanēs zvans…”.
Vai viņš jums savus darbus arī kādreiz lasīja priekšā?
Varbūt vien pašā sākumā. Esmu filoloģe un tāpēc stilistiku, gramatiku, kas mazliet ķērās, varēju pieslīpēt. Reiz, kad bijām Baltinavā, manu vecāku mājās, pēkšņi pazuda elektrība, arī televīzijas programmas bija tikai divas, un tajā klusumā es ieminējos – klau, pastāsti man, par ko tu tagad raksti… Tas bija ļoti romantisks un skaists vakars.
Deviņdesmito gadu sākumā, dzelzs priekškaram krītot, Latvijā ar joni ienāca līdz tam plašam lokam nezināmie ārzemēs dzīvojošie latviešu rakstnieki, pa pēdām sāka mīt jaunie. Daudziem padomju gados rakstījušajiem tas bija grūts laiks.
Aizvērās vairākas izdevniecības, bet “Lauku Avīze” Lukjanski izdeva regulāri. “Lata romānu” karalis! Citi uzskata, ka tā ir viegla literatūra, bet publiskajās bibliotēkās viņa grāmatu vāciņi ir nobružāti, dažiem romāniem pat izplēstas lapas. Bet kritiķu toreiz jau nebija tik daudz. Tagad savairojušies gan rakstnieki, gan dzejnieki, gan kritiķi… Uzraksta vienu dzejolīti un jau Rakstnieku savienības biedrs. Nesaku, ir jau arī ļoti talantīgi jaunie, kā, piemēram, Kārlis Vērdiņš… Pēcāk es biju tā, kura pārrakstīja Egila darbus datorā, kuru viņš necieta. Rakstīja tikai ar roku. Viņš šķīrās no dzīves brīdi pēc tam, kad bija pielicis punktu romānam “Žēlsirdības dāvana”. Un tad… es pārrakstīju viņa darbu, ieliku aploksnē, otrā aploksnē – devīzi “Zvaigznes diena” (tā, kā zināms, ir 6. janvārī, Egila Lukjanska dzimšanas dienā. – V. K.) un noliku uz dežuranta galdiņa “Lauku Avīzē”. Bija tāda iekšēja pārliecība, ka mans pienākums ir rīkoties tieši tā… Vēlāk dzirdēju, ka Monika Zīle, romānu izlasījusi, iesaukusies – tas ir Lukjanskis! Bet kā tas var būt?! Rakstnieks jau gadu kā aizgājis… Jā, viņš bija šķīries no dzīves 2008. gada oktobrī, bet romānu iesniegšanas termiņš – 2009. gada marts… Prēmiju dabūja Lukjanskis.
Jūs kopā esat nodzīvojuši četrdesmit septiņus gadus…
Un, domājat, bija viegli? Ai, ai, ai… Viņam poļu asinis, es esmu no Latgales, arī diezgan šerpa. Nekādi mīlīgie balodīši! Tagad var pasmieties, par kādiem sīkumiem varējām saecēties. Reiz skrēju pat no mājas laukā, bet izstaigājos un atgriezos. Strīda iemesls bija mans mūža sapnis – aizbraukt uz Kapri un pabūt Sanmikelā – ārkārtīgi bija iespaidojis Aksela Muntes romāns “Stāsts par Sanmikelu”, un Itālija vienmēr vilinājusi. Bet Egils brēca: padomā, cik tev gadu, tu esi par vecu tādam ceļojumam! Man toreiz bija septiņdesmit. Un tas bija mans skaistākais un pēdējais brauciens, uz kuru Egils mani, protams, pavadīja un sagaidīja.
Kas tikpat ļoti kā jūs ceļošana aizrāva Lukjanski?
Krāt savas pildspalvas… Viņš rakstīja no rītiem, kad aizgāju uz darbu, un fonā vienmēr skanēja mūzika. Un vēl viņš ļoti mīlēja sauli, agri sāka sauļoties un iedega brūns kā nēģeris. Kad viņam reiz vaicāja, ko darītu, ja laika būtu pārpārēm, Egils attrauca – sauļotos Bahamu salās vai Juglas ezera krastā. Starp citu, staigājot gar Juglas ezeru, viņš izdomāja arī mūsu meitai vārdu – Egija. Tāpat kā mani vecāki, viņa ir skolotāja, un man ir mazdēls. Mums ar Egilu bija arī katram savas intereses. Viņš bija rakstnieks, skaists vīrietis, protams, ka uz viņu meta acis. Bet es neko nemanīju, varbūt arī izlikos nemanām… Jo viņš bija visa mana dzīve. Laikam jau tā ir mīlestība, kas turēja kopā. Varbūt vēlākos gados arī pieradums… Zināt, kā man tagad ārkārtīgi pietrūkst? Nav ar ko parunāt par labām, lielām, skaistām lietām. Mēs varējām izrunāties par visu – literatūru, mākslu, teātri…. Es, filoloģe, strādāju Rakstniecības un mūzikas muzejā (tagadējais nosaukums. – V. K.), viņa dzīvē bija grāmatas, grāmatas, grāmatas… Re, kur “Noslēpumainais līdzās” – vēl ar visu Egila grāmatzīmi. Noslauku no vākiem putekļus, un lai grāmata tepat uz galdiņa joprojām stāv. Mājās ir divas Egila pirktas skaistas glāzes. No tām tikai mēs abi esam dzēruši šampanieti. Un nekad neviens cits. (Viņa paver virtuves skapīša durtiņas, aiz kurām kā karalienes stāv slaidkājainas glāzes ar sarkanu kausu. – V. K.). Esmu pateikusi – nevienam tās neatstāšu. Kad jutīšu, ka man jāaiziet, glāzes sasitīšu…
Kas palika nepagūts?
Divu romānu uzmetumi un grāmata par Egilu Lukjanski pašu…
