“Es varbūt neesmu pārāk glīts, taču bārdas dēļ – interesants”. Restaurators un modelis Vilnis Līdaka 3
Rundāles pils restaurators Vilnis Līdaka (72) savā profesijā strādā jau 45 gadus un ir atzīts sava aroda meistars, taču plašāku sabiedrības uzmanību viņš izpelnījās, piekrizdams kļūt par modeli.
Vilnis Līdaka atzīst, ka darbs Rundāles pilī varētu būt katra restauratora sapnis, taču, kad viņš 1971. gadā sācis strādāt tikko nodibinātajā muzejā, tas nebūt nav šķitis tik vilinoši.
Vecmeistars savulaik ir apguvis koktēlniecību un galdniecību, amata prasmi papildinājis, stažējoties Ermitāžā. Teju ikvienā Rundāles pils istabā var aplūkot Viļņa Līdakas restaurētās mēbeles un dekorācijas. “Kamēr varu strādāt un ir tāda iespēja, kāpēc gan to neizmantot,” viņš spriež.
Darbs bez steigas
Par savu unikālāko restaurēto priekšmetu Vilnis atzīst kādu Rundāles pils krēslu, kas tepat netālu bijis izmests ārā, sanaglots, bez vienas kājas. Tā apakšā atrasts zelts un zem kniedēm – oriģinālais audums, zils zīds. Pēc šī krēsla parauga izgatavotas vairākas kopijas, kas apvilktas ar zaļu drānu.
“Restaurēt mēbeles ir daudz grūtāk nekā izgatavot no jauna. To nekādā ziņā nedrīkst sasteigt. Lai nodarbotos ar restaurāciju, jābūt pacietībai un mazliet arī talantam. Strādājot ar mēbelēm, jāievēro precizitāte – svarīgs ir katrs milimetrs. Darbs nav fiziski smags, taču sagādā lielu slodzi acīm,” raksturo restaurators.
Vilnis ir lepns par savu vecmeistara titulu, taču atzīst, ka to varētu dabūt daudzi amata brāļi, ja vien papūlētos. Šim nolūkam jāsagatavo desmit pases ievērības cienīgiem restaurētiem priekšmetiem. Jābūt to aprakstam, fotogrāfijai pirms un pēc atjaunošanas, kā arī izklāstam, kā tā veikta.
Viņš restaurējis arī Ugāles, Jaunpils, Ventspils un Lestenes baznīcu altārus, kā arī ķermeņu detaļas Zemītes baznīcas skulptūrām. Kamēr izgriež vienu pirkstiņu, paiet vismaz puse dienas. Tad pielaiko, vai piestāv. Ja atrasta kāda fotogrāfija, detaļas darina, vadoties pēc tās: vispirms veido sagatavi no plastilīna un tikai tad no koka. Kaut arī miniatūrai skulptūrai vien dažus milimetrus mazs pirkstiņš top tikpat ilgi, cik daudz lielāka detaļa, vecmeistaram labāk patīk ķimerēties ar sīkumiem.
Bārdas valdzinājums
Līdaku dzimtas vīriešiem ir tradīcija audzēt bārdu. Vilnim iepaticies cara Nikolaja II bārdas fasons, un viņš devies tādu izveidot uz kādu Rīgas specializēto salonu. Kad bilde ar jauno izskatu ievietota sociālajos tīklos, sirmais vīrs uzaicināts uz kādu modeļu aģentūru. Tur nofotografēts, pēc attēla ievietošanas katalogā sekojuši vēl citi piedāvājumi – piedalīties modes skatē, fotografēties žurnāliem, filmēties reklāmu sižetos.
“Es varbūt neesmu pārāk glīts, taču bārdas dēļ liekos citiem interesants. Varu iedomāties sevi arī bez tās, taču tad man vairs nepievērsīs uzmanību,” joko Vilnis. “Turklāt, staigājot ar bārdu, ietaupu laiku, jo to pietiek kopt tikai reizi nedēļā, taču, lai noskūtos, katru dienu paietu kādas trīs minūtes. Parēķiniet, cik tas sanāk 50 gadu laikā!” viņš ir pārliecināts par bārdas audzēšanas ieguvumiem.
Kuplā sejas apmatojuma dēļ Vilnim Līdakam vairākkārt nācies iejusties Ziemassvētku vecīša lomā. “Veikalos un uz ielas bērni uz mani mēdz skatīties, cenzdamies uzminēt, vai neesam tikušies pie eglītes. Ja mani aicina, neatsaku, lai gan nav viegli noklausīties teju simts mazuļus, kuri skaita vienu un to pašu dzejolīti. Mīļie vecāki, iemāciet taču savai atvasei vēl kādu tautasdziesmiņu!” viņš mudina.
Interesanti gājis kādā starptautiskā Ziemassvētku vecīšu saietā, kurā piedalījušies pārstāvji no Latvijas, Lietuvas un Francijas. No 27 dalībniekiem tikai pieciem bijusi sava bārda, pārējie izlīdzējušies ar mākslīgo.
