Māris Antonevičs: “Vienotības” pozīcija izskatās “junkeriska”, bet ar to jau nevar iet pie vēlētājiem 12
Pat paši “Vienotības” biedri jau sen vairs nevairās atzīt, ka partijā ir “krīze” (Solvita Āboltiņa intervijā LNT), “stagnācija” (Laimdota Straujuma intervijā LTV), nesaskaņas un pat šķelšanās draudi. Pilns komplekts, lai secinātu, ka partijas nosaukums neatbilst realitātei. Tāpēc pēdējā laikā “Vienotība” spērusi vairākus mērķtiecīgus soļus, lai, kā paši saka, “restartētos”. Politikā tas nenotiek tik vienkārši kā ar datoru – nospiežot podziņu. Nezinu, kurš no “Vienotības” izdomāja, ka šis būs labs apzīmējums iecerētajām darbībām, bet interesanti, ka savulaik to ārpolitikas vajadzībām bija izvēlējusies toreiz vēl tikko ievēlētā ASV prezidenta Baraka Obamas administrācija – tika skaļi izziņots “restarts” ASV un Krievijas attiecībām. Toreizējā valsts sekretāre (šobrīd viena no reālākajām prezidenta kandidātēm no Demokrātu partijas) Hilarija Klintone 2009. gadā veda savam Krievijas kolēģim Sergejam Lavrovam dāvanu – kastīti ar sarkanu pogu, zem kuras bija rakstīts “Перезагрузка” (“Pārlādēšana” – krievu val.). Tikšanās laikā abi kopā to arī simboliski nospieda, pozējot foto un televīzijas kamerām. Tas bija pusgadu pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, un ASV vadībai gribējās cerēt, ka šo impērisko izlēcienu varētu arī aizmirst. Vēlāk nāca Ukraina, un nu jau nākas secināt, ka “restarts” neko neuzlaboja, palika tikai sliktāk.
Atgriežoties pie “Vienotības”, arī te nākotnes perspektīvas ir diezgan neskaidras, un ar simbolisku “restarta” izziņošanu nekas nemainās. Izstrādātais “Latvijas simtgades plāns” atgādina klasisku īso pirmsvēlēšanu programmu, kas vienkārši sabiedrībai piedāvāta neierastā laikā. Turklāt, cik dzirdēts, dažas idejas programmā neesot iekļautas tikai tāpēc, ka tās pārāk atgādinājušas citu partiju pirmsvēlēšanu solījumus agrākos laikos. Bet jebkurš politologs pateiks, ka programma vien nav iemesls, lai balsotu par kādu partiju. Patiesībā programmas lasa tikai neliela daļa vēlētāju, kuriem jau sen ir zināms, ko partijas teiks, ja viens vai otrs solījums vēlāk netiks pildīts: “Mainījās apstākļi”; “Mums trūka koalīcijas partiju atbalsta”; “Krīze” un tā tālāk.
Nozīmīgāk būtu partijas pozicionēšanās. “Vienotības” reklāmas, kurās mudināts līdzcietīgi, atbildīgi un ar godu sagaidīt Latvijā bēgļus, varētu būt rādītājs, ka partija nostiprinās liberālajā spārnā. Tomēr tas, visticamāk, nozīmētu sašaurināt savu ietekmi, jo liberālās idejas Latvijā nav tik populāras. Tāpēc “Vienotība” labāk paliek plūstoša. Bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs, kuru daudzi vērtē kā reālāko nākamo “Vienotības” priekšsēdētāju (bet kurš pats arvien ir ļoti izvairīgs un skaidri norāda, ka nebūs “gladiators”, par kura nepieciešamību tika spriests pēdējā partijas domes sēdē), intervijā “Latvijas Avīzei” nupat izteicās: “”Vienotības” spēcīgākā skaldne – tas ir izteikti proeiropeisks spēks. Pārējais ir nianses.” Un vēl: “Nesaku, ka ZZS vai NA nav eiropeiskas partijas, taču viņu nišas ir reizē arī ļoti nacionālas. “Vienotība” vienīgā skatās nedaudz vairāk pāri robežām un skatās to vidi, kurā esam. Ja nav “Vienotības”, tad niša paliek vakanta un nepastāv.”
Jā, bet kas tad ir “proeiropeiska”? Vai bez ierunām klausīt visam, ko saka Brisele? Pats Piebalgs to steidzas noliegt. Tīri intuitīvi jau mēs nojaušam, kas ir tās “Eiropas vērtības”, ko te tik bieži piesauc, tomēr blakus vērtībām ir arī reālpolitika. Ideju ziņā Eiropa ir kā milzu lāde, kur var atrast visdažādāko krāsu un zīmējumu segas. Dažreiz ir vērts atgādināt, ka gan nacisms, gan marksisms ir radušies Eiropā. Vēl kāds interesants fakts: viens no cilvēces vēsturē lielākajiem masu slepkavām Pols Pots savu politisko pārliecību ieguva Eiropā – Francijā, bet realizēja savā dzimtenē Kambodžā kā genocīdu pret iedzīvotājiem. Arī mūsdienās Eiropā politiskie procesi burbuļo un nebūt nav tik vienkārši, lai to raksturošanai pietiktu ar vārdu “eiropeisks”.
Tāpēc pašreizējo “Vienotības” pozīciju drīzāk varētu dēvēt par “merkelisku” vai “junkerisku”, bet ar to jau nevar iet pie vēlētājiem.
