“Dienesta apstākļi policistiem sākumā bija nežēlīgi.” Saruna ar policijas vēsturnieku Alvilu Zaueru 2
Par Latvijas Valsts policijas dzimšanas brīdi mūsdienās uzskata 1918. gada 5. decembri, kad pagaidu likumdevējs – Tautas padome – pieņēma “Pagaidu noteikumus par iekšējās apsardzības organizēšanu”.Pirmskara Latvijā gan policijas dzimšanas dienu svinēja citā datumā – 10. jūlijā, jo šajā dienā 1919. gadā policija sāka darbu no lieliniekiem un vāciešiem atbrīvotajā Rīgā.
Žurnālists, policijas vēsturnieks un ceļojošās izstādes “Latvijas Republikas policija: 1918–1940” autors ALVILS ZAUERS zina stāstīt, ka pirmskara Latvijas policijā bijuši ap 3000 policistu, neskaitot Politpārvaldi. Tas ir mazāk nekā mūsdienās, taču jāņem vērā, ka 20.–30. gados policijas palīgu funkcijas pildīja arī daudzskaitlīgie aizsargi.
“Tie dienesta apstākļi sākumā tolaik bija diezgan nežēlīgi,” teic vēsturnieks.
1919. gadā jaunās Latvijas valsts policija veidojās “tukšā vietā” vai tomēr ko paņēma no cara gorodovojiem?
A. Zauers: Jāsāk ir ar 1918. gadu, ar cilvēkiem! Kas tad bija pirmie veidotāji? Tie ir latvieši, bijušie cariskās Krievijas policisti, kas karjeru sākuši veidot no zemākā pakāpiena un pēc tam tikuši līdz apriņķa priekšnieka vai vidēja ranga policijas ierēdņa līmenim. Tie cilvēki bija labi praktiķi, pieredzējuši. Lielākā viņu daļa bija strādājuši ne Vidzemes vai Kurzemes guberņās, bet citur Krievijas impērijā.
Tāda bija carisma kadru politika – neļaut latviešiem izvirzīties savās guberņās.
Iekšējās apsardzības nodaļas priekšnieks Jēkabs Ieva – pirmais, kuru Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība 1918. gadā pieaicināja veidot policiju, – bija Pēterburgas guberņas Pēterhofas apriņķa priekšnieks. Kā zināms, Pēterhofas apriņķis ir vieta, kur vasarās atpūtās cars Nikolajs II. Vai, piemēram, vecākais sevišķo uzdevumu ierēdnis, vēlāk Rīgas prefekta palīgs Simanovičs bija apriņķa priekšnieks Viļņas guberņā. Tas pats attiecas uz pirmajiem apriņķu priekšniekiem – ja viņiem arī bija pieredze, tad gūta cariskās Krievijas laikā.
Bet ierindas sastāvs, vietējie ļaudis?
Dabiski, ka ierindas policistus ņēma no vietējo vidus. Ja biji strādājis cariskās vai 1917. gada demokrātiskās Krievijas laikā, tas skaitījās labi. Vecos kadrus nesmādēja ne priekšniecībai, ne apakšniekiem. Bet dabiski, ka 1919.–1920. gadā lielākā daļa policijas darbinieku bija bez īpašas pieredzes. Kad 1919. gada jūlija pirmajās dienās izveidoja Rīgas policiju, faktiski tā bija armija, kas pārņēma policijas iecirkņus. Karavīri kļuva par policistiem.
Lai ātrā tempā, dažos mēnešos viņiem dotu pamatzināšanas par policijas darbu, izveidoja īpašu policijas skolu. Sākumā tur, kur tagad Mūzikas akadēmija, vēlāk Prefektūras ēkā. Dabiski, ka kadru mainība ne tikai tad, bet arī nākamos pāris gadus bija ļoti liela. Tikko bija beidzies karš, un ļoti daudzi vīrieši tajā bija apguvuši nogalināšanas prasmi, mācēja apieties ar ieročiem.
Dzīvības cena bija pavisam cita. Turklāt jāņem vērā, ka vēl 20. gadu sākumā politiskā situācija bija ļoti nestabila un aiz robežas atradās režīms, kas vēlējās gūt politisko revanšu. Turklāt šim režīmam Latvijā uz vietas bija diezgan daudz atbalstītāju.
Bet vācu okupācijas laikā arī taču pastāvēja policija, tikai okupācijas varas.
Bez šaubām, vāciešiem bija sava policija, kurā bija arī vietējie kadri, taču no turienes ļoti reti kurš pārgāja uz Latvijas policiju. Tā tomēr bija okupācijas vara, kam bija jāaiziet. Jaunajai valsts varai vajadzēja jaunus cilvēkus. Interesanti, ka 1919. gada sākumā vēl nebija skaidrs, vai veidojama valsts vai tomēr pašvaldību policija. Kurš uzņemsies iekšējās kārtības nodrošināšanas funkcijas?
Es nocitēšu, ko savā biogrāfijā rakstījis ilggadējais Rīgas Kriminālpolicijas darbinieks Filips Šponbergs: “Pagaidu valdības laikā strādāju Rīgas Kriminālpolicijā, lieliniekiem ienākot Rīgā, Kriminālpolicija pilnā sastāvā bija spiesta turpināt darbu. Pēc Rīgas atbrīvošanas strādāju Kriminālpolicijā līdz 1919. gada 20. jūnijam, kad mums deva rīkojumu iestāties landesvērā…”
Pēc tam viņš atkal atgriezās Kriminālpolicijā un strādāja tajā līdz 1940. gadam. Tas nozīmē, ka sajukums tajā laikā bija diezgan liels. Šponbergs bija paguvis pastrādāt arī Pētera Stučkas Padomju Latvijas milicijā. Policija toreiz nebija tik partijiska kā vēlāk padomju gados.
Pirmskara Latvijas policija bija diezgan liberāla kadru izvēlē kā attiecībā uz ierindnieku, tā augstāko ierēdņu pagātni.
Vilhelms Ilziņš Rīgā bija 9. iecirkņa priekšnieks un 30. gadu beigās policijas rezerves priekšnieks, taču viņš agrāk bija arī padomju sardzes pulka komandieris Maskavā un Baltijas dzelzceļa milicijas pārvaldes priekšnieks. 1922. gadā Ilziņš ieradās Rīgā no Padomju Krievijas un viņu pieņēma darbā policijā.
Arveds Tērauds – 30. gadu beigās Rīgas Kriminālpolicijas priekšnieka Silarāja vietnieks – sarkanajā armijā bija bijis bataljona komandieris un Komunistiskās partijas biedra kandidāts. Bet arī šādi cilvēki varēja veidot karjeru Latvijas Republikas policijā. Bez šaubām, tur pastāvēja zināma rīvēšanās, taču karjeru veidot un pie augsta amata tikt viņi varēja.
Vai var salīdzināt to laiku ar Valsts policijas veidošanos 20. gadsimta 90. gados?
Arī 90. gados politika pret bijušajiem miličiem bija ļoti liberāla. Un, manuprāt, tas bija pareizi.
Visnežēlīgākā pret iespēju pāriet, mainoties varām, bija padomju vara. Jo padomju milicija kā kompartijas kalpone bija ļoti politizēta.
1940. gadā iespējas pāriet no policijas uz miliciju nepastāv, lai gan cilvēki to lūdz, jo grib turpināt strādāt. Cilvēkiem rūpēja, kā uzturēt ģimeni, nevis politika.
Uldriķis Sēlis vācu okupācijas laikā bija Salaspils koncentrācijas nometnes komandanta palīgs, bet 1940. gada 20. jūlijā viņš Kārtības policijas departamenta direktoram raksta: “Esmu vienīgais apgādnieks savai 52 gadus vecai, slimai sievai un 16 gadus vecai meitai, skolniecei. Nedz man, nedz manas ģimenes locekļiem īpašumu nav, tāpēc mūsu eksistence atkarīga vienīgi no manas darba algas.
Arī manam brālēnam Borisam Djačenko, kurš bija spiests nelegāli atstāt Latviju un no 1939. gada atrodas koncentrācijas nometnē Francijā, būs nepieciešams iespējamais atbalsts. Bez tam no agrākās Latvijas valdības esmu cietis pārestības un no tās augstākiem ierēdņiem ticis netaisni izmantots, par ko varu iesniegt paskaidrojumus un pierādījumus. Laipni lūdzu šos apstākļus ņemt vērā un neliegt man iespēju godīgi turpināt savu darbu, pārceļot mani uz citu iecirkni vai citā darbā pēc Jūsu ieskata.”
Sēlis bija labs, izglītots policists, bet viņu atlaida tāpat kā visus. Un vācu laikā viņus aicināja atpakaļ. Dabiski, ka viņi nāca. Neviens jau neteica, ka kārtības policijā būs jākonvojē arī gājiens uz Rumbulu.
Lasīts, ka 20. gadu sākumā iekšējās drošības jautājumi lauku apvidos bijuši ne tik daudz policijas, cik aizsargu un armijas misija.
Policijai tomēr bija koordinējošā, organizējošā funkcija. Piemēram, kas notiek, kad 1925. gada novembrī pie Jelgavas uz lielceļa Ansis Kaupēns aplaupīja vairākas personas. Notikuma vietā ierodas apriņķa priekšnieks, Kriminālpolicijas priekšnieks, vietējā pagasta kārtības policists un aizsargi. Tad tiek organizēta gan kontrole uz ceļiem, gan aplenkums, meža ķemmēšana un tamlīdzīgi. Aizsargi šajā gadījumā tikai veido ķērāju masu, bet policija šo lietu organizē. Protams, jautājums, cik ātri vajāšana tika organizēta. Tas atkarīgs no telefona tuvuma, cik labi ir sakari.
Būtībā policijas darba organizēšanā laukos liela loma bija apriņķa priekšniekam. 1919./1920. gadā centrālās varas nozīmētie apriņķa priekšnieki bieži vien bija vienīgie varas pārstāvji uz vietas. Un varēja gadīties, ka vietējās politiskās organizācijas rakstīja iekšlietu ministram vēstuli, kā tas, piemēram, 1918. gada decembrī notika Cēsīs: “Lūdzu mums par apriņķa priekšnieku nozīmēt tādu un tādu…”
Bet ir arī cits variants, kad nozīmē cilvēku no malas, kas vietējai pašvaldībai jāpieņem, un tad viņam tur uz vietas jācīnās.
To redz no 20. gadu sākuma atskaitēm, kur Kuldīgas un Dobeles apriņķa priekšnieki raksta, ka no sākuma nav tikuši pieņemti. Ar ko tik viņiem nav nācies cīnīties! Arī vietējo pašvaldību, kas gribējusi šajā amatā savējo, ar vietējiem kreisajiem, ar vācu komandantūru, kam sākotnēji piederēja reālā vara un kas uzšķaudīja Pagaidu valdībai un tās policijai; pēc tam vēl parādās bermontieši un tam visam paralēli notiek cīņa ar klaiņojošām dezertieru grupām. Turklāt šie varas nozīmētie apriņķu priekšnieki parasti ieradās policijas kancelejās, kur viss bija izvazāts, izdauzīts, izlauzts.
Policijas prestižs tolaik droši vien nebija augsts…
Algas bija mazas un kadru mainība liela. Ņemot vērā, ko Latvijas teritorija tolaik bija piedzīvojusi, respekts pret varu bija relatīvs jēdziens. Šī respekta nav! Tas jāiekaro, un tas pamazām rodas. Turklāt pirmie policisti izskatās diezgan žēlīgi. Nav viņam kārtīgas formas, viņš valkā to pašu frenci ko armijnieks. Labākajā gadījumā viņam ir cepure vai kāda uzšuve, kas viņu atšķir no pārējiem. Viņš nav lāgā bruņots.
Vācu ieņemtajās teritorijās viņam būt bruņotam pat bija bīstami. Vācu komandantūra viņu neņēma vērā, un augstākais, ko viņš var izdarīt, ir sastādīt kādu protokolu. Līdz ar to ap 1919. gadu Kurzemes apriņķos to laupīšanu skaits, kur vainīgais nav atrasts, ir ļoti liels. Policijas prestižs nostiprinās 20. gadu beigās – 30. gados, kad valsts sāka vairāk ieguldīt ekipējumā, policijas iecirkņu būvē un kadru mainība vairs nebija tik liela, līdz ar to šie cilvēki kļuva profesionālāki.
Latvijā pēckara laupīšanu vilnis laikam vispār apsīka tikai 20. gadu vidū?
Ņemot vērā, kādā situācijā valsts sāka veidoties, domāju, ka tas apsīkst tomēr diezgan ātri. Pēc statistikas datiem, 1920. gadā Latvijā reģistrētas 627 laupīšanas, 1921. gadā – 451 laupīšana, 1924. gadā – 160 laupīšanas, 1927. gadā – 92 laupīšanas, 1937. gadā ir 80 laupīšanas un 53 slepkavības.
Lielā mērā noziegumus pastrādāja dezertieri, bijušie karavīri.
Būtībā ap 1923./1924. gadu viss jau ir nomierinājies, jo cilvēkiem beidzot ir ko darīt, agrārā reforma ir savu paveikusi. Slepkavību un laupīšanu skaits strauji krīt. Protams, sava nozīme bija arī policijas darba uzlabošanai, kaut, piemēram, bruņojums arī 20. gados bija diezgan raibs. Standartizācija notiek tikai 30. gados, kad kārtības policistiem izsniedz “Walter PP” un šautenes. Iecirkņos bija arī rokas ložmetēji.
20. gados Latvijas presē izskanējuši vairāki skandalozi gadījumi, kad pār policistiem gūlās korupcijas ēna…
Lietas atklāt bija izdevīgi, jo par to maksāja prēmijas un prēmijas policistiem bija būtisks atspaids pie algas. Piemēram, kad 1926. gada Ziemassvētkos notika trīskārša slepkavība un laupīšana apavu tirgotāja Pinkusa Antokola veikalā Brīvības ielā, vainīgo meklēja divus gadus. Iekšlietu ministrijas atlīdzība par slepkavības atklāšanu bija 1000 latu. Prēmijas nāca gan no valsts budžeta, gan privātiem ziedojumiem.
Nauda pienācās ne tikai priekšniekam – to savā starpā sadalīja tie, kas bija piedalījušies nozieguma atklāšanā.
Tad bija arī vēl tāda lieta, citēšu dokumentu: “1935. gada 8. jūnijā. Es, Rīgas apriņķa priekšnieks Jēkabs Legzdiņš, saņēmu 150 latu kā atlīdzību aģentūras izdevumiem, kas radušies man, izmaksājot slepeniem aģentiem šādās krimināllietās: Suntažu pagastā dzīvojošā Jāņa Leimaņa lietā, kurš pienākts piederībā nelegālai “Pērkoņkrusta” organizācijai un nepatiesu uztraucošu baumu izplatīšanā (..); vairākkārtēja zagļa – ielauzēja Pētera Lauskinieka apcietināšanā…”
Korupcijas problēmas policijas iekšienē vienmēr ir pastāvējušas. Tomēr disciplīna tika kontrolēta un policijas augstākā priekšniecība nebija ieinteresēta, lai kaut kas tāds notiktu. Iekšējās izmeklēšanas notiek un tiesas spriedumi ir. 30. gadu beigās bija izmeklēšana un nepatikšanas pat par naudas vākšanu kāzu dāvanai nodaļas priekšniekam.
