Uldis Šmits: Reputācijas jautājums 0
Britu aktieris Džareds Hariss, kurš amerikāņu seriālā “Černobiļa” atveidoja padomju zinātnieka Ļegasova lomu, intervijā izdevumam “apostrophe.ua” izteicās – tas ir diezgan dīvaini, ka Krievijā tik ļoti “rūpējas par Padomju Savienības reputāciju” (proti, ne mazums personu uzskata filmu par nomelnojošu), jo tā tomēr bija gluži cita iekārta un cita valsts. Tāpat būtu, ja šodienas Vācija aizstāvētu nacionālsociālisma idejas.
Tomēr nekā pārāk dīvaina šajā apstāklī nav. Krievijā vienīgā neatkarīgā sabiedriskās domas pētījumu uzņēmuma “Levadas centrs” aptauja liecina, ka respondentu vairākuma izpratnē pagājušā gadsimta 70. gadu beigu un 80. gadu sākuma periods bija labāks par mūsdienām. Toreizējā jeb padomju vara visbiežāk raksturota kā tautai tuva, stipra un taisnīga, bet tagadējai tiek piedēvēta korupcija un atsvešinātība. Tāda tendence saglabājas jau ilgstoši, secina “Levadas centrs”, kas regulāri veic sabiedriskās domas mērījumus attiecīgas pētnieciskās programmas, zīmīgi nosauktas “Vienkāršais padomju cilvēks”, ietvaros. (Nevilšus nāk prātā rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas apcerētais “sarkanais cilvēks” – eksperimentālā kārtā ar smadzeņu skalošanas palīdzību radīts īpatnis, ko nereti skar traģisks liktenis.)
Der atcerēties vēl citus nesenus pētījumus, īpaši šopavasar publicētos aptaujas rezultātus, saskaņā ar kuriem pēdējo desmit gadu laikā no 49 līdz 70% audzis Staļinu lielākā vai mazākā mērā pozitīvi vērtējošo īpatsvars. Diezgan daudzi liberālajās aprindās šos rādītājus gan apšaubīja, norādot, ka policejiskā valstī pilsoņi nemēdz atklāt savus uzskatus un tramīgi uzlūko jebkādas aptaujas. Ja arī tās rīko neatkarīgs analītisks centrs, ko varasiestādes turklāt ierindojušas “ārvalstu aģenta” kategorijā atbilstoši 2012. gadā pieņemtajam bēdīgi slavenajam likumam. Izskanēja pat viedoklis, ka afišētā atzinība Staļinam ir savdabīgs slēpts protests pret pastāvošo režīmu, un, jo vairāk krītas Putina reitings, jo populārāks kļūst televizorā uzburtais tautu tēva tēls – izcils menedžeris, uzvaras kaldinātājs un PSRS milzu ietekmes iemiesotājs. Bet PSRS, klāsta propagandisti, tā pati Krievija vien bija, komunistiskajai vai citai ideoloģijai nav sevišķas nozīmes.
Uzspodrināt pamatīgi cietušo PSRS reputāciju bija nepieciešams, lai uzturētu Kremlim izdevīgus vēstures mītus. Taču šajā spožajā mākslīgajā gaismā Putina varas vertikāle nu sāk izskatīties pēc savtīgu rausēju veidojuma. Tas daļēji izskaidro, kāpēc mūsu plašajā kaimiņzemē tiek dota priekšroka padomju pagātnei gandrīz jebkurā tās izpausmē. Kaut gan septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito sākums drīzāk simbolizē PSRS norietu ar sagrabējušo Brežņevu, “Gulbju ezeru”, politiskajām anekdotēm un Afganistānas karu. It kā vēl nekas nelika skaidri manīt t. s. sociālisma nometnes drīzo galu, taču pirmie priekšvēstneši jau parādījās. Čehoslovākijā 1977. gadā simtiem intelektuāļu parakstīja “Hartu 77” ar aicinājumu varai ievērot vārda brīvību, kā tas paredzēts Helsinku Noslēguma aktā. Polis Karols Vojtila 1978. gadā kļuva par pāvestu Jāni Pāvilu II, un gadu vēlāk Gdaņskā izveidojās arodapvienība “Solidaritāte”. Savukārt Padomju Savienības okupēto Baltijas valstu disidenti, ņemot piemēru no Prāgas intelektuāļiem, 1979. gada 23. augustā publiskoja “Baltijas hartu”, kurā prasīja anulēt Molotova–Ribentropa paktu un novērst šā noziedzīgā darījuma sekas. Dokuments bija adresēts ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam, kā arī PSRS, VFR, VDR, ASV un Apvienotās Karalistes vadītājiem, bet varbūt pats būtiskākais izrādījās tas, ka baltiešu hartu jeb memorandu atbalstīja Maskavas “Helsinku grupas” dalībnieki, tostarp Andrejs Saharovs.
Tāpēc arī mums nevajadzētu šos laikus gluži aizmirst dienās, kad gatavojamies “Baltijas ceļa” jubilejai un vērojam noskaņas un norises Maskavā, kur notiek izrēķināšanās ar cilvēkiem, kas pieprasa godīgas vēlēšanas un konstitūcijā ierakstītās pamatbrīvības. Demokrātisko valstu politiķiem, bet tāpat pilsoņiem, kuriem dotas visas tiesības, šoreiz nav tiesību būt vienaldzīgiem. Tas patiesi ir reputācijas jautājums.
