Reputācija svarīgāka par naudu 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andrejs Gražulis basketbolista karjeru veidojis prātīgi un pakāpeniski. Nav smādējis Itālijas otro līgu, kur sevi labi apliecināja, saņemot piedāvājumus arī no spēcīgākā čempionāta, un otro sezonu ir stabils Triestes kluba “Allianz Pallacanestro”, kā arī Latvijas izlases spēlētājs.
Atceros tevi kopš 2013. gada Eiropas U-20 čempionāta Tallinā, kad pusfinālā pret Spāniju beigās guvi uzvaras grozu.
A. Gražulis: Atceros to epizodi, iebakstīju pēc (Jāņa Bērziņa) soda metiena. Prieku aizēnoja tas, ka nākamajā dienā finālā zaudējām Itālijai, es piecas piezīmes sasitu. Toreiz sabrauca pilna halle ar latviešiem, daļa esot ieradusies pa taisno no “Positivus” festivāla Salacgrīvā. Grupas spēlē Itāliju uzvarējām.
No tās izlases vairāki spēlētāji esat profesionālajā basketbolā, bet tu vienīgais stabili spēlē izlasē, arī klubā esi visaugstākajā līmenī.
Mūsu gads bija labs, daudziem traumas patraucējušas karjeras attīstībai. No tās izlases vairāk kontaktējos ar Ingu Jakoviču un Tomu Leimani. Es esmu tur, kur man jābūt, jāmēģina tikt vēl augstāk. Tieši pēc U-20 čempionāta parakstīju līgumu ar aģentu, bija interese no ārzemēm, Spānijas otrās līgas, bet man bija līgums ar “Ventspili”, un nolēmu tur palikt. Ilgtermiņā tas atmaksājās.
Vai tiešām U-20 izlasē debitēji pret ASV?
Jā, U-20 izlasē debitēju turnīrā Ķīnā, spēlējām pret ASV, Kanādas un Ķīnas studentu izlasēm, bijām zēniņi, pretī pēdējā gada studenti, bet nebija tik traki. Amerikāņus uzvarējām. Kanādas sastāvā toreiz bija Dvaits Pauels, kas tagad spēlē Dalasas “Mavericks”.
Kas ir tava pamatpozīcija?
Pēdējos divus gadus pārsvarā spēlēju kā ceturtais numurs, bet izlasē maināmies – gan pa četri, gan pa pieci. Piektajam ir interesantāk, jo vairāk sanāk piedalīties izspēlēs un tikt pie bumbas. Daļa treneru saka, ka ceturtais numurs ir kā otrs saspēles vadītājs, tas man arī patīk.
Internetā rakstīts, ka tavs augums ir 2,02 metri. Taisnība?
Man ir divi metri, statistikā iedod pāris centimetrus klāt, lai izskatās iespaidīgāk. Tagad arī ar tādu augumu var spēlēt, jo ceturtie numuri lielākoties ir metēji – stāv ārā un gaida metienu, ieraujas. Tādā ziņā dzīve nav grūta, piektajam numuram ir interesantāk, daudz atkarīgs no tiesnešiem, kā viņi izdomā tiesāt – ja ir sīkumaini, tad man grūti.
Tu biji Latvijas izlasē 2017. gada Eiropas čempionātā, pēc tam ir posms Roberta Štelmahera laikā, kad nespēlēji. Viņš neaicināja?
Aicināja, bet tur bija neveiksmīgs posms – kovids, ceļgala operācija, tāpēc nesanāca. Ar Štelmaheru nav nekādu problēmu.
Kā tu tiki pie sava pirmā līguma ārzemēs Permā?
Treneris Nikolajs Mazurs uzaicināja. Tas nebija viegls darbs – kā leģionāram ir pavisam citādi, togad daudz ko iemācījos. Vietējais var būt lomas spēlētājs, bet no ārzemnieka prasa vairāk. Ja ir pieci ārzemnieki, katram gribas sevi pierādīt. Ja atdosi piespēli situācijā, kad pats vari kaut ko izdarīt, bumbu atpakaļ vairs nedabūsi. Sezona kopumā nebija slikta, pēdējās dažas spēles nolējām un netikām “play off”.
Tad vienu sezonu pavadīji “VEF Rīgā” un aizbrauci uz Itālijas otro līgu. Kāpēc tāds lēmums?
Lai iekļūtu tajā tirgū, Itālijas otrajā līgā spēlēt nav tik grūti, bet iekļūt gan, jo komandā var būt tikai divi leģionāri. Pēc Krievijas atnācu uz Latviju, cilvēki skatās, kā esi spēlējis ārzemēs, nevis mājās, domā, ka varbūt kaut kas nesanāca. Itālijas otrā līga bija pareizs lēmums, Tortonā spēlēju labi. Nākamais gads bija vieglāks, vairākas komandas piedāvāja līgumu, lai gan tas bija laiks pēc kovida.
Ejot uz Tortonu, spēri soli atpakaļ gan līmeņa, gan finansiālā ziņā?
Nē, līmenis nav slikts, tur spēlē citādu basketbolu – ne tik taktisku, spiež uz individuālo. Ja kā leģionārs nemetīs punktus, atradīs citu. Finansiāli tas bija mans līdz tam labākais līgums, vairāk nekā Krievijā. Tortona bija naudas ziņā ļoti spējīga, arī citas komandas var atļauties maksāt daudz. Interesanta līga, bijām otrie vai trešie, zaudējām trīs spēlēs un palikām septītie, tad čempionāts beidzās kovida dēļ. Mūsu mērķis bija iekļūt augstākajā līgā, tagad viņi to izdarījuši, komandas īpašnieks būvē jaunu halli.
Tosezon arī no tālienes meti teicami – 44 procenti.
Treneris uzticējās, ar diviem ārzemniekiem citādi nevar. Vari darīt visu, ko vēlies, neatceros, ka vēl kādreiz būtu izmetis 12 trīspunktniekus spēlē, bieži tā nebija, bet vidēji sešus metu.
Šosezon tikai 25 procenti tālmetienos. Kas ar roku noticis?
Nogulējis (smejas). Nezinu, it kā visu daru pareizi, bet nekrīt.
Kā tev parādījās Triestes variants?
Aģentam tā bija viegla vasara, jo klubi paši zvanīja. Trieste bija viena no pēdējām, jūlija vidū. Es pirmajiem piedāvājumiem nepiekritu, jo negribēju sasteigt, biju aizvadījis labu sezonu un ticēju, ka būs īstais variants. Protams, tie piedāvājumi arī nebija tādi, kas jāņem bez domāšanas. Trieste iepriekšējā sezonā ierindojās pirmspēdējā vietā augstākajā līgā, paši teica, ka kovids izglāba no izkrišanas. Piekrist viņiem bija zināma loterija, bet tā izrādījās pareizā izvēle. Trieste atrodas tieši pie Slovēnijas, skaista pilsēta Adrijas jūras krastā, pusotra stunda ar auto līdz Venēcijai. Dzīvojam ar ģimeni – sieva Sanda, dēlam Robertam būs trīs gadi.
Tev ir sanācis Itālijā spēlēt arī pret Latvijas izlases galvenā trenera Lukas Banki komandu. Cik tas ir ērti vai neērti?
Klubs un izlase ir dažādas lietas, tad viņiem bija robi sastāvā un iznāca viena no retajām spēlēm, kurās, kā sieva teica, varēja nestresot.
Trieste šobrīd tabulā ir tikai desmitā, bet vēl februārī bijāt ceturtie.
Tagad mums ir zaudējumu sērija (piecas spēles), grūti pateikt, kas noticis. Pagājušajā gadā bija ļoti līdzīgi, bet iekļuvām izslēgšanas spēlēs. Statistiski mums ir sliktākais uzbrukums līgā, bet mēs spēlējam aizsardzībā – otra vai trešā labākā. Uz to arī dzīvojam. Spēlējam lēni, koncentrējamies uz aizsardzību, daudzām komandām tas ir neparocīgi, jo pieradušas spēlēt ātri un atklāti. Līgums pēc šīs sezonas beidzas, pagaidām sarunas par nākotni nav bijušas. Gribētu palikt Itālijā, pie viņu kontrolētā haosa esmu pieradis. Savs ritms, nekur nesteidzas, tad vienā brīdī atkal steiga, tagad jau tas šķiet normāli. Itāliski nerunāju, bet saprotu.
Latvijas izlase februārī divas reizes uzvarēja Beļģiju. Kas bija izšķirošais šajās spēlēs?
Pret beļģiem vajadzēja kontrolēt atlēkušās bumbas. Līdz skatāmam basketbolam bija tālu, vairāk ar restlinga elementiem, jācīnās, ar gaļu jāiet, jo viņi spēlēja ļoti fiziski. Pirmās spēles beigās nebijām tam gatavi, otrajā jau bija labāk. Jā, tālmetienus metām mazāk, varbūt beļģi tā piespieda. Treneris akcentēja, ka mums ir auguma pārsvars, beļģu aizsardzība lika iet garām, viņi saprata, ka nevar atļaut mums mest.
Kādas ir tavas pārdomas par Krievijas karu Ukrainā?
Viena pamuļķa dēļ pusei pasaules ir lielas problēmas. Pats (Vladimirs Putins) savos 70 gados sēž bunkurā un domā, ka kaut ko panāks. Stulbākais, ka viņam ir pilnīgi vienalga.
Cik aktuāls šis temats ir Itālijā, komandā?
Kad Putins sāka draudēt ar kodolieročiem, bija vairāk runu. Bēgļi nāk iekšā Itālijā, par to neviens nepukst. Itālijas televīziju neskatos, sekojam Latvijas Televīzijai. Latvijā šo karu izjūt vairāk, jo tas ir ļoti tuvu. Itālija tomēr ir tālu, viņi ir informēti, bet neinteresējas tik daudz.
Cik labi Rietumeiropa vispār saprot notiekošo? Kad tika runāts par sankcijām pret Krieviju, itāļi sākotnēji iestājās, lai uz luksusa precēm tās neattiektos.
Itāļi par savu politiku saka, ka ir ļoti liels bardaks, ka neviens nav apmierināts. Laikam reti kurā valstī ir liela apmierinātība ar politiku. Itāļi pārdzīvo par degvielas cenām, to dzirdu katru dienu. Tagad maksā 2,30 eiro litrā, dīzelis ir par astoņiem centiem dārgāks nekā benzīns. Mēs esam desmit minūšu braucienā no Slovēnijas, kur cena pirms dažām dienām (marta vidū. – I. S.) bija zem 1,70 eiro, līdz ar to daudzi pērk tur.
Ja tev šosezon būtu līgums Krievijā, kā tu rīkotos?
Krievija no visurienes (sportā) tika izslēgta, un tas ir pareizi. Pirmkārt, kā spēlētājam nebūtu interese tur palikt, otrkārt, tīri cilvēcīgi – sabojāt reputāciju naudas dēļ ir muļķīgi. Tas, kas Krievijā notiek… Visi krievi noteikti nav slikti, bet absolūtais vairums, es pat nezinu, kā viņus nosaukt. Klausoties, kas tur notiek, jābūt muļķim, lai nesaprastu. Tagad viņi pasaka, ka ukraiņi izdomājuši kovidu… Es nepaliktu Krievijā. Domāju, ka nākamajā sezonā daudzi leģionāri, kas šosezon spēlēja Krievijā, gribēs dabūt līgumu Eiropā, arī daudzi ukraiņi. Komandām būs lielāka izvēle, redzēsim, kā šī krīze ietekmēs budžetu.
Vizītkarte. Andrejs Gražulis
* Dzimis 1993. gada 21. jūlijā
* Basketbolists
* Pārstāv Itālijas komandu Triestes “Allianz Pallacanestro”, šosezon vidēji spēlē nepilnas 28 minūtes laukumā, 9 punkti un 5,6 atlēkušās bumbas
* Iepriekš spēlējis Tortonas “Bertram” (Itālija – 2), “VEF Rīga”, Permas “Parma” (VTB), “Ventspils”, “Valmiera”
* Latvijas izlasē – 34 spēles, debija 2014. gadā. Spēlējis 2017. gada Eiropas čempionātā. Eiropas U-20 vicečempions 2013. gadā
