Uldis Šmits: Republika pret “republiku” 0
Militāro agresiju, kuru Padomju Savienība pirms astoņdesmit gadiem izvērsa pret Somiju, vēsturnieks Boriss Sokolovs dēvē par vienu no pirmajiem hibrīdkariem. Kremlis iztēloja šo pasākumu kā brālīgas palīdzības sniegšanu paša izgudrotajai “Somijas Demokrātiskajai Republikai” un tās “tautas valdībai”.
Tas mums, protams, atgādina zināmas analoģijas pagātnē un tagadnē.
Tiesa, ar to atšķirību, ka PSRS 1939. gada 14. decembrī tika izslēgta no Tautu Savienības, kas gan vairs nespēja glābt grūstošo pasaules kārtību. Vai novērst Molotova–Ribentropa pakta postošās sekas Eiropā. Polija jau bija sadalīta, Francija un Lielbritānija pieteikušas karu Vācijai, taču nekādu aktīvu pretdarbību neuzsāka.
Tomēr Tautas Savienības norieta beigu stadijā pieņemtā rezolūcija par PSRS izslēgšanu kopumā atspoguļoja tā laika starptautiskās sabiedrības noskaņojumu, un daudz netrūka, lai Parīze un Londona militāri iesaistītos Somijas pusē. Staļinam nācās atlikt spītīgās kaimiņzemes pakļaušanu, jo sarkanarmija jau tā cieta pārāk lielus zaudējumus, un aprobežoties ar Somijai atrautajām teritorijām, ko iekļāva Karēļu – somu PSR, kura pastāvēja līdz 1956. gadam un kur somu īpatsvars bija niecīgs.
Sokolovs nav vienīgais, kurš secina, ka pagājušā gadsimta totalitāro režīmu metodes arvien rod izmantojumu, un, raugoties no mūsdienās pieredzētā, saskata Ziemas kara (1939. gada 30. novembris – 1940. gada 13. marts) hibrīdo raksturu un izcelsmi, kad karš tiek sākts bez pieteikuma, aizbildinoties ar safabricētu ieganstu un uzveļot vainu par agresiju tās upurim.
Tolaik no staļiniskās ideoloģijas viedokļa bija, ja tā var teikt, pašsaprotami, ka PSRS paplašinās uz “panu Polijas”, okupēto Baltijas valstu vai arī uz “baltsomu” rēķina, kuri negrib pārcelties tālāk no Ļeņingradas un atdot stratēģiski svarīgus apvidus.
Krievijas oficiālā vēsture sludina, ka viss notikušais līdz Vērmahta iebrukumam Padomju Savienībā nav uzskatāms par PSRS iesaistīšanos Otrajā pasaules karā – ne kopā ar nacionālsociālistisko Vāciju veiktā Polijas sagrābšana, ne arī padomju invāzija Somijā, kaut gan tur kritušo un ievainoto sarkanarmiešu skaits sniedzās simtos tūkstošu.
Šajā dīvainajā cīņā par mieru PSRS pastrādāja daudzus kara noziegumus, bet Kremļa propagandas un dezinformācijas kampaņu apmērus varētu pielīdzināt Džordža Orvela antiutopijā “1984” aprakstītajiem.
Jo arī boļševiki piekopa sava veida “jaunrunu” ar pamatpostulātu “karš ir miers”, kas visbiežāk tika piesaukts varbūt tieši tolaik. Politiskajā folklorā iegājis PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja skaidrojums, ka padomju kara lidmašīnas nebombardē Helsinkus un citas pilsētas, bet nomet virs tām pārtiku badacietējiem. Tāpēc civiliedzīvotājiem sevišķi bīstamās fragmentācijas bumbas somi iedēvēja par Molotova maizes groziem.
Ziemas kara priekšvakarā Padomju Savienībā noritēja “stihiski mītiņi”, kuri nosodīja “baltsomu” it kā sarīkoto padomju pierobežas apšaudi Mainilas apkārtnē (īstenībā NKVD jau iepriekš sagatavotu provokāciju) un prasīja “atbrīvot” no apspiedējiem Somijas darbaļaudis. To tad arī apņēmās darīt Oto Kūsinena “tautas valdība”, kas savlaicīgi bija sastādīta Maskavā, un “tautas armija”, kas sastāvēja no “strādniekiem, zemniekiem un darba inteliģences”.
Minētie fiktīvie veidojumi kalpoja tam, lai radītu iespaidu, ka Somijā izraisījies pilsoņu karš, un Kūsinens uz ātru roku decembra sākumā parakstītu agrāk “buržuāziskās valdības” noraidīto savstarpējās palīdzības paktu, kas Staļinam nu deva iespēju šo “palīdzību” neliegt Somijas “likumīgajai valdībai”, ko aizgūtnēm slavināja pat padomju dzejnieki.
Somu pretošanās tomēr neļāva pārvērst viņu republiku par “demokrātisko”, kam būtu lemts pārtapt padomju republikā, un viņu cīņa pievērsa uzmanību Rietumu galvaspilsētās, līdz kurām vēl nebija aizsniedzies Otrais pasaules karš. Vinstons Čērčils, kurš drīz stājās Apvienotās Karalistes premjera amatā, izteicies, ka somi pierādīja, “ko spēj brīvs cilvēks”, savukārt komunisms sagandē nācijai dvēseli – “miera laikos tā ir badīga un satraukta, bet karā zemiska un nežēlīga”.
Taču pēckara vēsture, kas tika veidota ne bez viņa līdzdalības, ir labi zināma. Proti, Staļina rokās atstātā Austrumeiropa pārklājās ar “demokrātijām”, kurās mītošajiem vajadzēja gaidīt brīvību vēl ilgi. Bet 21. gadsimta hibrīddraudu ērā jaunizceptas “tautas republikas” Eiropā atkal parādījušās. Un Orvels, kā redzams, joprojām ir politiski aktuāls.
