REPŠES PIECAS APŅEMŠANĀS 109
“Būtu ļoti svarīgi, ja attīstības idejām būtu sava pārstāvniecība Latvijas Republikas Saeimā un valdībā. Tā kā saskaņā ar likumu vienīgās organizācijas, kas drīkst pieteikt savu programmu un sarakstu vēlēšanās, ir politiskās partijas, tad mums ir nepieciešams dibināt partiju,” tā nesen paziņoja biedrība “Latvijas attīstībai”. Par topošo partiju un tās iecerēm ar tās līderi Einaru Repši sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Kā jūs pats raksturosiet partiju, kuru plānojat dibināt 15. decembrī?
– Tā būs labēji konservatīva partija. Labēja tādā ziņā, ka tā cienīs cilvēka individuālo brīvību, uzņēmību un iniciatīvu. Un konservatīva tādā ziņā, ka centīsies mācīties no citu valstu pieredzes un pielietot pasaulē pārbaudītus risinājumus, kur vien tas būs iespējams.
– Vai jūs kaut kādā mērā būsiet saistīti ar vārdu “nacionāls”?
– Es nedomāju, ka šobrīd būtu jāuzsver vārds “nacionāls”. Mums ir jāuzsver vārds “attīstība”. No nacionālas valsts mēs nekur prom neiesim, taču ir nepieciešams atgūt ticību saviem spēkiem. Latvijas iedzīvotājiem šobrīd trūkst patriotisma, lepnuma par savu valsti, ko apliecina kaut vai daudzie aizbraucēji.
– Kādas intereses jūs pārstāvēsiet? Līdz šim dzirdēts, ka tā būs uzņēmēju partija…
– Es negribētu teikt uzņēmēju, drīzāk – ar uzņēmību un iniciatīvu apveltītu cilvēku. Nosaukšu piecas lietas, ko partija vēlas paveikt, un tas, manuprāt, raksturo arī to, kādas intereses mēs pārstāvam.
Pirmkārt, mēs gribētu ļoti būtiski samazināt birokrātiju. Īstenot principu, ka valsts nedrīkst no juridiskām un fiziskām personām pieprasīt informāciju, kas jau ir kādas citas valsts iestādes rīcībā. Nodrošināt, ka valsts nenomoka cilvēkus ar pārāk biežām un nevajadzīgām pārbaudēm. Es gribētu, lai ierēdņi saprot, ka viņu uzdevums ir vienkāršot normatīvos aktus un atbalstīt tautsaimniecību.
Otrkārt, mēs gribētu mainīt pašreizējo valdības darbības veidu, uzlabot Ministru kabineta veidošanas procesu, lai tas strādātu kā vienota komanda un nebūtu tik ļoti pakļauts dažādām koalīcijas svārstībām un neizlēmībām. Galvenais būtu panākt, lai Ministru kabinets nevis apkalpo kaut kur no ierēdniecības dzīlēm nākušus dokumentus un iniciatīvas, kā tas ir šobrīd, bet lai ministri paši lemtu, kādi stratēģiski svarīgi dokumenti vai to grozījumi valstij nepieciešami. Tas būtiski samazinās dažādu haotisku grozījumu un jaunievedumu skaitu.
Treškārt, mēs gribētu nodrošināt stabilu vidi uzņēmīgiem cilvēkiem. Ir pilnīgi nepieņemama nestabilitāte nodokļu jomā, piemēram, kā tagad, kad valdība pēkšņi iedomājusies palielināt nodokļu slogu mikrouzņēmumiem. Es uzskatu, ka valsts budžeta veidošanas process būtu pilnībā nodalāms no nodokļu palielināšanas vai jaunu nodokļu ieviešanas procesa, jo pašreizējos apstākļos veidojas acīmredzams interešu konflikts starp arvien pieaugošo vēlmi tērēt un reālajiem nodokļu ieņēmumiem. Partijas, protams, ir ieinteresētas pirms vēlēšanām vairāk tērēt, bet naudas budžetā nepietiek, tāpēc pēkšņi parādās jauni, pilnīgi nepārdomāti piedāvājumi, par kuriem pat uzņēmējus pārstāvošās organizācijas uzzina tikai no preses, iepriekšējā vakarā pirms valdības sēdes.
Ceturtkārt, mēs gribētu ieviest Latvijā Nīderlandes veselības aprūpes sistēmu. Viens pret vienu. Pašreizējā veselības aprūpes sistēma Latvijā ir kaut kāds hibrīds starp sociālismu un modernu tirgus ekonomiku, un tajā nepieciešamas reformas. Neizdomāsim jaunu riteni, izmantosim labi strādājošu Nīderlandes piemēru!
Piektkārt, mēs gribētu palielināt Latvijā moderno tehnoloģiju lomu jebkurā jomā, gan izglītībā, gan ražošanā, gan veselības aprūpē, tajā skaitā – palielināt atbalstu zinātnei, pārskatīt mācību procesu un sasaistīt zinātni ar ražošanu.
Tās ir piecas lietas, ko pirmkārt gribam izdarīt. Kā jums šķiet, kuram sociālajam slānim tās ir izdevīgas? Manuprāt, tas ir izdevīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem.
– Un kas tiks pensionāriem?
– Pensionāru nākotne lielā mērā ir atkarīga no darbaspēka ražīguma. Un te atkal ir atbilde – modernās tehnoloģijas un pareiza darba organizēšana. Mūsdienās pat nabadzīgs cilvēks objektīvi dzīvo daudz labāk nekā bagāts pirms simts gadiem, kas noticis, pateicoties tehnoloģiju attīstībai. Tas nozīmē, ka nākotnē nodrošināt savas elementārās vajadzības – pārtiku, enerģiju – būs arvien vienkāršāk. Mēs jau esam tuvu tam, ka cilvēce savas enerģētiskās vajadzības nodrošinās, nevis dedzinot ogļūdeņražus, bet lietojot saules enerģiju.
– Saeimā jums par zinātnes sasniegumiem diez vai ļaus gari runāt, tur pieprasīs konkrēti: “Bet ko jūs dosiet Latgalei?”
– Tas viss ir saistīts. Jau šodien mēs zinām par latviešu programmētājiem, kuri dzīvo laukos, bet strādā ārzemju kompānijās, rakstot nepieciešamos kodus dažādām programmatūrām. Valstij, protams, jārūpējas, lai būtu pieejama infrastruktūra – ceļi, elektrība, internets. Tad arī Latgalē varēs attīstīt tādus uzņēmumus, kas šodien vēl nav tehnoloģiski iedomājami. Varbūt kaut kas no manis teiktā šobrīd mazliet izklausās pēc zinātniskās fantastikas, bet mans mērķis ir panākt, lai cilvēkiem zustu pesimisms. Ja mēs pareizi organizēsim darbu, tad mūsu iespējas pēc dažiem gadiem būs tādas, kādas mēs šobrīd pat nespējam iedomāties.
M. Antonevičs: – Jūs liekat likmi uz uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri paši spēj nodibināt uzņēmumu vai atrast darbu ārzemju firmā un valsts līdzdalība viņiem nav īpaši nepieciešama. Kā noprotams, viņos saskatāt arī savas partijas nākamos vēlētājus. Bet vai šāds atbalstītāju loks pietiekams, lai jūs tiktu pie varas? Cik procentu no Latvijas iedzīvotājiem ir uzņēmēji?
– Uzņēmīgu cilvēku Latvijā ir pietiekami daudz. Ir vērojama rosība – daudzi mēģina kaut ko veidot paralēli savam pamatdarbam. Tāpēc pie mums ir tik populāri mikrouzņēmumi. Un atcerēsimies vēsturi – arī tumšajos padomju laikos latvieši nesēdēja rokas klēpī salikuši, bet meklēja iespēju nopelnīt, piemēram, audzējot un pārdodot puķes. Varbūt tas mums ir gēnos! Galu galā tie, kas šodien brauc uz ārzemēm meklēt darbu, arī ir uzņēmīgi cilvēki. Ja viņiem būtu iespējas izpausties Latvijā, viņi to noteikti darītu. Es nesaku, ka visiem ir jābūt uzņēmējiem, ir vajadzīgi arī speciālisti un darbinieki. Uzņēmīgi cilvēki ir vajadzīgi, lai radītu darba vietas. Vienkārši šo procesu vajag veicināt no valsts puses.
V. Krustiņš: – Jūs esat bijis Latvijas Bankas vadītājs, valdības un ministriju vadītājs, tāpēc gribētos dzirdēt ne tikai teorētiskus nodomus, bet konkrētus soļus, ko partija darīs, kad būs nokļuvusi pie varas.
– Jāsāk ar to, ka valdības darbs pilnībā jāpārkārto. Ministru kabineta apspriežu zālē vajadzētu atrasties tikai ministriem, sākumā pat ne valsts sekretāriem un vecākajiem ierēdņiem. Ir jāpanāk, lai ministri diskutē par stratēģiskiem jautājumiem un vada valsti. Šobrīd tas nenotiek. Ļoti bieži ministri valdības sēdē sēž klusi un labākajā gadījumā iesaistās tikai tad, kad tiek apspriests kāds viņu ministrijas jautājums, bet ļoti bieži pat šī uzstāšanās tiek deleģēta ministrijas ierēdņiem. Valdībai ir jāplāno valsts stratēģija. Kad Ministru kabinets ir vienojies par veicamajiem darbiem, ir jādod uzdevums ierēdņiem likumu izstrādei un nepieciešamo pasākumu īstenošanai. Vēl ierēdņiem būtu jāskaidro, ka viņi nav atdalīti no pārējās sabiedrības. Viņiem nav jākaunas un nav jābaidās ar savu darbību veicināt Latvijas konkurētspēju. Vienkāršs piemērs no dzīves – ja Latvijas zāļu ražotāji ir izstrādājuši kādas jaunas zāles, tad nav sešus mēnešus birokrātisku iemeslu dēļ jākavē to sertificēšana. Nav jāvelk laiks, ir jārīkojas efektīvi. Esmu dzirdējis, ka ierēdņi baidās izdarīt jebkādu pretimnākšanu ražojošam uzņēmumam, lai viņus nesāktu turēt aizdomās par kādu korupciju vai ieinteresētību. Tas nav pareizi. Protams, labākie ierēdņi ir pienācīgi jāatalgo, un, manuprāt, šis atalgojums būtu jāsaista ar ekonomisko attīstību Latvijā. Viena daļa algas varētu būt fiksētā, bet otra būtu atkarīga no paveiktā darba, un tas tiktu mērīts ar konkrētiem rezultātiem.
– Varbūt jūs atjaunosiet valsts reformu ministriju?
– Tieši pretēji, es domāju, ka ministriju skaits jāsamazina.
– Kuras jūs likvidētu?
– Es negribu, lai tas tiktu uztverts kā uzbrukums kādai nozarei, taču domāju, ka dažas ministrijas varētu apvienot. Galvenais ir kopējās birokrātijas mašinērijas samazināšana.
M. Antonevičs: – Izklausās, ka pie viena jūs labprāt likvidētu arī tādu veidojumu kā koalīcijas padome.
– Koalīcija droši vien saglabāsies tik ilgi, kamēr Latvijā būs pašreizējā vēlēšanu sistēma. Koalīciju varētu likvidēt tikai tad, ja Latvijā būtu divas, maksimums, trīs partijas kā, piemēram, Lielbritānijā.
– Kāpēc jūs nerosināt vēlēšanu sistēmas maiņu?
– Savulaik Augstāko padomi vēlēja pēc mažoritārās sistēmas. Es negribētu teikt, ka tā toreiz bija liela “medus maize”. Tik un tā bija daudz dažādu cilvēku. Runājot par izmaiņām valsts pārvaldē, mūsu ideja nebija izvērst kādu milzīgu revolūciju, bet mēģināt jau esošo Latvijas Satversmi pieskaņot reālās dzīves vajadzībām.
– Bet kā jūs panāksiet, ka svarīgākie lēmumi tiek pieņemti Ministru kabinetā, nevis koalīcijas padomes sanāksmē?
– Nedomāju, ka no koalīcijas ietekmes mēs pilnībā izvairīsimies, bet, pat ja valdību veidotu viena partija, diskusijas notiktu tās iekšienē. No diskusijām mēs nekur neaizbēgtu, un tas arī nav vajadzīgs. Slikti ir tas, ka valdība šobrīd nestrādā kā vienota komanda, bet kā trīs vai četru koalīcijas partneru deleģēti ministri, kuri rūpējas ne tik daudz par savu nozari un valdības darbu kopumā, cik par savas partijas interesēm. Ja kāds ministrs strādā neveiksmīgi un pieļauj kļūdas, viņu ir ļoti grūti nomainīt, neizraisot būtiskus satricinājumus koalīcijā. Bet to var ļoti viegli mainīt, īstenojot vienu no mūsu priekšlikumiem, kuru mēs piedāvājām Valsts prezidentam. Proti, Saeima apstiprina Ministru prezidentu, kurš vēlāk pats sastāda kabinetu, neprasot par katru ministru koalīcijas piekrišanu un Saeimas balsojumu. Ministru prezidents būtu tieši atbildīgs par valdības darbu, un viņam būtu vieglāk gan komplektēt komandu, gan vajadzības gadījumā izdarīt izmaiņas.
V. Krustiņš: – Saeima nobalsos par premjeru, bet viņš ministru amatos saliks sev tuvos cilvēkus.
– Šādas izmaiņas veicinātu to, ka koalīcija rūpīgāk izvēlētos premjera kandidātu. Nenoliedzami, Ministru prezidents būtu spēcīgāka figūra Latvijas politikā, bet viņam arī turpmāk būs nepieciešams koalīcijas atbalsts, tāpēc viņš nevarēs to ignorēt. Gadījumā ja kāda partija ļoti iebilstu pret kādu ministru, premjers, visticamāk, to būtu spiests ņemt vērā, taču nebūtu arī tā, kā ir šobrīd, kad premjers ir spiests pieņemt visu, ko koalīcijas partijas viņam liek priekšā. Valdības deklarācijai jākļūst daudz konkrētākai, izmērāmai, un arī ministru atalgojums varētu būt atkarīgs no tā, cik daudz no deklarācijā solītā ir izpildīts. Iekšlietu ministrs varētu apņemties samazināt noteiktu noziegumu skaitu par noteiktu procentu, veselības ministrs – samazināt mirstību vai saslimstību noteiktās diagnozēs, uzlabot pakalpojumu pieejamību. Atalgojuma lietās tas būtu Singapūras modelis.
– Tas būtu labi, jo tā varētu piespiest kultūras ministru izdot trīs sējumu Latvijas vēstures enciklopēdiju. Citādāk pie lielās algas netiktu….
– Turklāt Saeimai, apstiprinot valdību, būtu iespēja smalki izvērtēt šo deklarāciju un izlemt, vai jūsu minētā trīs sējumu enciklopēdija ir būtisks kritērijs vai ne. Es gribu uzsvērt, ka mums jābūt tehnoloģiski izglītotai un veselai tautai, un tieši šīm jomām, manuprāt, nākamajai valdībai jāpievērš lielākā uzmanība.
M. Antonevičs: – Politiķi bieži saka, ka vajadzīga arī vienota tauta. Kādas ir jūsu ieceres integrācijas jomā?
– Mums ir gandrīz izveidojusies divkopienu sabiedrība, un šāda plaisa ir bīstama Latvijas nākotnei. Ir jādomā, kā to novērst. Es domāju, arī etnisko integrāciju sekmēs Latvijas attīstība. Paļāvība uz savu valsti, lepnums par to veicinās patriotismu. Šobrīd par to grūti runāt, jo arī latvieši dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Pirmkārt, jāpanāk, lai paši Latvijas pilsoņi te redz savu rītdienu, tad viss nostāsies savās vietās.
V. Krustiņš: – Lai nodibinātu partiju, vajag vismaz 200 biedrus. Kā jūs komplektēsiet partijas kodolu? Viens no Reformu partijas biedriem avīzē “Diena” jau pavēstījis, ka viņi “pie Repšes ies paceltu galvu, bet pie “Vienotības” – ar nolaistu”. Šobrīd tiek noskatīti virzieni un jūsu partija ir viens no tiem. Bet vai jums vajag daudz šādu pārnācēju no citām partijām vai, hokeja valodā runājot , “leģionāru”? Cik jūsu partija būs svaiga?
– Mēs savā darbībā gribētu Latvijas sabiedrību vienot, nevis šķelt. Pirms desmit gadiem, veidojot “Jauno laiku”, es varbūt biju pārāk kategorisks, bet šobrīd mana nostāja ir, ka mēs nedrīkstam nevienu talantīgu cilvēku atraidīt, pat ja viņš ir bijis kādā citā partijā. Sava pilsoniskā pienākuma vadīts viņš ir mēģinājis iestāties un strādāt kādā partijā, kas nav izrādījusies veiksmīga. Bet tas nav nekāds kauna traips! Protams, tā nav arī kvalitātes zīme pati par sevi, tomēr mēs nedrīkstam atraidīt gudrus un pieredzējušus cilvēkus tikai tādēļ, ka tie iepriekš darbojušies kādā citā partijā. Partijas kodolu acīmredzot veidos tie cilvēki, kas līdz šim aktīvi piedalījušies biedrības “Latvijas attīstībai” diskusijās. Durvis būs atvērtas visiem, bet vērtējums būs atkarīgs no darba kvalitātes.
– Nesen Zemnieku savienības vadītājs Brigmanis atteica Godmaņa kungam, kurš, starp citu, vēlējās no partijas kandidēt uz Eiroparlamentu. Iemesls – Godmanim esot pārāk liela “bagāža”. Otrs gadījums – “Saskaņas centra” līderis Urbanovičs paziņojis, ka Latvijai vajadzīgs “Šlesera tipa” vadītājs. Ko jūs teiksiet par šiem diviem paziņojumiem?
– Es atturēšos no konkrētu politiķu analīzes, izņemot, ja viņi paši man to lūgs. Negribu nevienu ne kritizēt, ne aizskart, es labāk stāstu par savām un partijas iecerēm. Es jau vairākkārt esmu ievedis Latvijas politikā iepriekš nezināmus, bet ļoti spējīgus cilvēkus, kuri vēlāk kļuvuši plaši pazīstami. Piemēram, pašreizējā Saeimas priekšsēdētāja un “Vienotības” vadītāja Solvita Āboltiņa politikā ienāca kopā ar “Jauno laiku” un pa šo laiku ir ļoti daudz mācījusies un augusi. Tāpat bijušais Latvijas Bankas analītiķis Valdis Dombrovskis ienāca politikā ar “Jauno laiku” un – visu cieņu – ir ļoti daudz sasniedzis. Viens no maniem mērķiem ir arī turpmāk iesaistīt politikā jaunus, spējīgus cilvēkus, par kuriem mēs šodien vēl neko daudz nezinām, bet rīt zināsim.
– Āboltiņas kundzi un Dombrovska kungu jūs pieminējāt ar labu vārdu, bet viņi gan jūs ir kritizējuši – jūsu partijas loma esot “Saskaņas” iedabūšana valdībā.
– Šādi izteikumi mani nepārsteidz. Tā ir vecā, labi zināmā politiskās cīņas metode – pirms vēlēšanām nonievāt savus konkurentus. Ņemot vērā manu kādreizējo darbību LNNK un LTF, pārmest, ka es būtu kāda “SC” marionete, ir smieklīgi. Bet es neņemu ļaunā, tā ir politiskā greizsirdība.
– Gandrīz kā Bībelē – piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara…
– Bet es domāju, ka viņi tiks tam pāri. Mums Latvijā nevis jāapkaro citam citu, bet jāsadarbojas. Tāpēc arī es nevienu konkurentu nekritizēšu, bet runāšu par to, ko gribētu mainīt pašreizējā politikā un likumos.
– Uz kādiem noteikumiem jūs būtu gatavi sadarboties ar “Saskaņas centru”?
– Es ceru, ka mēs Saeimas vēlēšanās neatkārtosim līdzīgu kļūdu kā Rīgas domes vēlēšanās, kad latviskās partijas veltīja visu enerģiju tikai tam, lai apkarotu “SC”, un rezultātā būtiski veicināja tā panākumus. Skaidrs, ka mēs gribam mazināt Latvijā visu veidu plaisas, tajā skaitā etniskās. Mums nav vajadzīga divkopienu valsts un jauni referendumi par valsts valodu. Veidojot sadarbību, ir jāvadās no Latvijas nacionālo interešu viedokļa. Latvijai jābūt attīstītai, konkurētspējīgai valstij, un valdībā jābūt tiem, kuri ir gatavi īstenot tālredzīgu, Latvijas iedzīvotājiem izdevīgu politiku.
– Kā jūs skatāties uz Jāņa Urbanoviča tēzi, ka viņš kā partnerus gaida “racionālus nacionālistus”?
– Es skatos pozitīvi uz jebkuru aicinājumu īstenot racionālu politiku. Es gan nezinu, vai Urbanovičs tā patiesi domā vai tas viņam ir tikai lozungs, bet ideja ir pareiza. Kāpēc? Racionāla rīcība patiesībā ir matemātisks termins, kas nāk no “spēļu teorijas”. Visizdevīgākā rīcība un uzvarošā stratēģija vienmēr ir racionāla, un to var matemātiski pierādīt. Tāpēc arī Latvijas politikai jābūt racionālai.
– Bet vai tas nav staipāms jēdziens? Piemēram, Nacionālā apvienība uzstājas pret uzturēšanās atļauju tirdzniecību, un no viņu viedokļa tā ir racionāla politika.
– Manuprāt, tur tomēr ir zināma populisma pieskaņa, jo ne jau uzturēšanās atļauju jautājums būs tas, kas cels vai gremdēs nākotnes Latviju. Tam ir sava ietekme uz mūsu ekonomiku, drīzāk pozitīva, ne negatīva, bet nevajag to pārspīlēt. Tam nebūtu jākļūst par jautājumu, kura dēļ gandrīz tiek gāzta valdība un paralizēta valsts budžeta apstiprināšana. Nacionāļiem varbūt tas ir izdevīgi no partijas viedokļa.
– No politiskās pārliecības viedokļa – neiztirgosim Latviju.
– Nevajag pārspīlēt ne pozitīvo, ne negatīvo. Straujas nodokļu izmaiņas ir daudz būtiskāka problēma, pret kuru vajadzēja iebilst. Es ļoti cienītu jebkuru partiju, kura pateiktu “nē” šādām nepārdomātām nodokļu iniciatīvām. Bet uzturēšanās atļaujas bija vētra ūdensglāzē.
M. Antonevičs: – Jums bija diezgan plaša un dārga reklāmu kampaņa…
– Es to nesauktu par dārgu. Pirms vēlēšanām reklāmas izmaksas būs daudz dārgākas.
– Ko jūs vēlējāties panākt ar šo kampaņu, un vai “Jaunais laiks” savulaik neteica, ka dārgas kampaņas nevajag, ka tās ir kaitīgas politikai?
– Mēs jau nereklamējām tik daudz sevi, cik aicinājām domāt par attīstības jautājumiem, par to, ka Latvija var panākt vairāk. Par to, ka ir labi piemēri – Somija, Singapūra, kuru stāsti ir līdzīgi Latvijai. Politiskās reklāmas kampaņas ir kaitīgas mēnesi pirms vēlēšanām, kad cilvēkiem vajadzētu pašiem vairāk pārdomāt savu izvēli, nevis tikt zombētiem no televizoru ekrāniem. Un tas jau ir nodrošināts, ir ieviesti stingri ierobežojumi. Jo tuvāk nāks vēlēšanas, jo arī mūsu kampaņas kļūs mazākas. Bet, ja patlaban mēs reklāmās varam pateikt savu ideju un likt cilvēkiem aizdomāties par attīstības idejām, tad tas ir ļoti labi.
V. Krustiņš: – Vai jūs uzskatāt, ka Latvijā līdz 1940. gadam nebija nekādu sasniegumu un veiksmes stāstu, ar kuriem mēs varētu lepoties?
– Es tā noteikti neuzskatu. Latvija pēc Pirmā pasaules kara nieka divdesmit gados strauji uzcēla savu tautsaimniecību un kļuva par vienu no ekonomiski attīstītākajām valstīm Eiropā. Mēs vairākos rādītājos apsteidzām Somiju un pat Zviedriju. Domāju, ka mūsdienās mēs to varam atkārtot. No pirmskara Latvijas var mācīties to, ka izglītībai jāveltī liela uzmanība. Bet atcerēsimies, ka laiki ir mainījušies un ne visi risinājumi, kas labi strādāja tolaik, automātiski strādās arī mūsdienās. Taču ir jaunas iespējas.
