Repše gatavo uzņēmēju partiju 0
Biedrības “Latvijas attīstībai” vadītājs Einars Repše izstājies no partijas “Vienotība” un katru dienu gan televīzijā, gan radio mums cītīgi atgādina par nepieciešamajām pārmaiņām valstī un aicina mūs piedalīties Latvijas nākotnes plānošanā. Diezgan vispārīgi. Tagad konkrētāk E. Repši iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.
V. Krustiņš: – Jūsu televīzijas uzrunas skan laikmetīgi – sabiedrība esot jāsaliedē. Bet kas un kad tad īsti ir sašķelts? Kas saliedējams un – kā?
E. Repše: – Ja līdzšinējā sadarbība nav nesusi vēlamos augļus, proti, Latvija 20 gados nav kļuvusi par pasaules līmeņa attīstītu valsti, ir jāmeklē jaunas iespējas, kā sadarboties. Mēs patlaban piedāvājam vispirms noticēt pašiem sev, saprast, ka mēs neesam nolemti kaut kādai bezgalīgai nīkuļošanai, ka sekmes, attīstība un labklājība ir tepat kaut kur aiz nākamā ceļa līkuma. Daudzas tautas, tostarp latvieši, dažādos vēstures posmos gājuši cauri dažādiem sarežģījumiem un tomēr atradušas veidu, kā nodrošināt spēcīgu tautsaimniecību, iekarot vietu pasaulē. Tikai sadarbojoties, var atraisīt to radošo potenciālu, kas mūsu tautā ir.
– Vai jūs tēzi par saliedētības pastiprināšanu un sadarbību attiecināt uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nav latvieši un kam saliedēšana nešķiet vajadzīga?
– Ar latviešiem es domāju visus Latvijai lojālos pilsoņus, kas ar šo zemi un valsti saista savu nākotni.
– Bet kā partijas dibinātājs, vadītājs jūs taču nevarēsiet izvairīties no tā saucamās nepilsoņu “problēmas”.
– Nepilsoņiem Latvijā bija un ir dotas visas iespējas kļūt par pilsoņiem. Pilsonības iegūšana nebūt nav tā sarežģītākā un grūtākā pasaulē. Drīzāk ir jākonstatē nevēlēšanās. Varbūt daļai nepilsoņu tā rodas tādēļ, ka viņi netic Latvijas valstij un tās valstiskai nākotnei?
Mēs taču redzam un dzirdam pat etniskos latviešus un pilsoņus, kas atļaujas pat publiski apgalvot, ka viņi, lūk, netic Latvijas valstij. Tas mūsdienās ir pat tāds moderns veids, kādā dažas personas cenšas kļūt ievērotas. Tā ir nabadzības apliecības izrakstīšana pašam sev.
Katram cilvēkam, kas godīgi strādā un ir Latvijas patriots, ir visas iespējas Latvijas valsti veidot par tādu, kādu viņi to vēlētos redzēt. Nāciet un strādājiet! Demokrātija uzliek pienākumus, pirmkārt, iesaistīties un, otrkārt, strādāt, nevis tukši čīkstēt, ka viss ir slikti. Mūsu biedrības ideoloģija liek koncentrēt visus spēkus uz Latvijas attīstības veicināšanu. Ja Latvija līdzināsies Singapūrai, Somijai vai kādai citai ekonomiski strauji augošai valstij, tādā gadījumā jebkurš labprāt tai gribēs piederēt, integrēties sabiedrībā, iegūt pilsonību, un tad jūsu pieminētais nepilsoņu jautājums atrisināsies ļoti dabiski.
– Tad jā, bet ne tagad, kad pastāvīgos nepilsoņus organizē pilsonības iegūšanai ar spēku. Jūs esat izteicis varbūtību dibināt partiju. Biedrības dibinātāju vidū ir Latvijā pazīstami uzņēmēji. Vai partija sastāvēs no uzņēmēju elites vārda plašākajā nozīmē?
– Es uzskatu, ka būtu ļoti vēlama mūsu pārstāvniecība oficiālajās valsts varas struktūrās – Saeimā un valdībā. Ar laiku droši vien šāda partija būs nepieciešama un tiks izveidota paralēli biedrībai kā atsevišķa organizācija. Partijā tiks pārstāvētas tās pašas idejas, kas patlaban tiek diskutētas un izstrādātas biedrības ietvaros. Tās saistās ar strauju tautsaimniecības un uzņēmējdarbības attīstību. Lai katrs talantīgs cilvēks, kuram ir kāda biznesa ideja, varētu to īstenot pietiekami viegli un vienkārši, nebaidoties arī no neveiksmēm. Tāpēc ir svarīgi, lai jauni un aktīvi cilvēki uzņemtos veidot jaunus uzņēmumus, pat apzinoties, ka varbūt divas trešdaļas no tiem būs neveiksmīgi. Toties viena trešdaļa būs veiksmīga un uz tiem varēs balstīt nākotnes izaugsmi. Būs vajadzīgs liels darbs, lai savestu kopā valsts pārvaldes struktūras ar uzņēmējiem.
Svarīgi, lai katrs ierēdnis saprastu, ka arī no viņa darba ir atkarīgs kopprodukta pieaugums un ka arī ierēdņu atalgojums ir stipri atkarīgs no tā, kā attīstās tautsaimniecība. Es gribu panākt, lai mēs nedomātu šauri birokrātiski, lai Eiropas direktīvas tulkotu labvēlīgi mūsu tautsaimniecībai, nevis pēc kādiem birokrātiskiem kanoniem.
Lai pārbaudes ir orientētas uz to, ka uzņēmējiem šeit ir viegli un patīkami strādāt, viņi saprot, kādi noteikumi viņiem ir jāievēro un tie ir pietiekami vienkārši. Ja redz, ka noteikumi dzīvē nestrādā, paši tos labo.
Kad uzņēmējs ierodas bankā, viņu sagaida privātais baņķieris, kura uzdevums ir palīdzēt atrisināt ar banku saistītos jautājumus. Ja valdībā arī būtu tādi kā privātie baņķieri, katrs norīkots kontaktam ar kādu uzņēmumu vai nozari, tad uzņēmējiem būtu daudz vieglāk noskaidrot tos jautājumus, kas viņiem būtu svarīgi no valdības puses. Šodien daudzi jauni uzņēmēji sevi sajūt vairāk kā grāmatvežus, dažādu statistikas datu apkopotājus un iesniedzējus. To visu no uzņēmējiem pieprasa dažādas valsts iestādes, un viņiem neatliek ne laika, ne spēka domāt par savu biznesu. Acīmredzot tā sistēma ir pārāk birokrātiska, smagnēja un ir jāmaina. Ja valdības ierēdņi saprastu, ka no viņiem tiek gaidītas nevis norādes, ka, lūk, likums ir šāds un jums tas ir jāpilda, bet gan spēja pārrakstīt un panākt likumus un noteikumus tā, lai tie būtu viegli un vienkārši izpildāmi.
M. Libeka: – Svarīgāka par visu ir valsts nodokļu politika. Pēdējā laikā esmu daudz runājusi ar nelielajiem un vidējiem uzņēmējiem un neesmu satikusi nevienu, kurš teiktu, ka viņš spēj valstij nomaksāt visus prasītos nodokļus.
– Lai godīgi izmaksātu 100 latus strādniekam uz rokas, uzņēmējam ir jāiztērē 183 lati. Šāds nodoklis ir ļoti grūti panesams.
Piemēram, Gruzijā šobrīd ir pieņemts 20% liels darbaspēka nodoklis jeb iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālie maksājumi kopā. Latvijā tas ir krietni augstāks. Tas izraisa labu uzņēmumu aiziešanu pelēkajā sektorā. Būtu jāsamazina nodokļi un jānodrošina, ka tos patiešām visi maksā. Tai ir jābūt kompleksai reformai. Bet, lai to veiktu, ir vajadzīga zināma drosme.
– Latvijas ierēdņu atalgošanai jūs kā piemēru liekat priekšā Singapūras modeli. Ko ar to domājat?
– Pēc desmit gadiem neesmu mainījis savu viedokli, ka birokrātijas mazināšanai ir jābūt prioritāram virzienam un tas līdz šim diemžēl ir nepietiekami veiksmīgi īstenots. Jo, pirmkārt, birokrātija pati vienmēr sev nodrošinās darbu un jaunus uzdevumus un, otrkārt, nevienai valdībai un premjerministram līdz šim nav izdevies pilnībā īstenot ideoloģiju, ka no valsts pārvaldes darbinieka un ierēdņa arī ir atkarīgs valsts kopprodukta pieaugums. Tāpat kā no uzņēmēja, kas kopproduktu ražo. Varbūt būtu lietderīgi valsts pārvaldes darbinieku algu padarīt atkarīgu no tā, cik strauji aug kopprodukts un vispārējā labklājība valstī un kā viņi ir veikuši savus uzdevumus, ko apņēmušies, stājoties amatā. Piemēram, iekšlietu ministra darba rezultātiem būtu jābūt mērāmiem pēc tā, cik noteikta veida noziegumu skaits ir samazinājies, vai ir samazinājies ceļu satiksmes negadījumu skaits utt. Savukārt veselības ministra darbs būtu mērāms pēc tā, vai ir uzlabojusies sabiedrības veselība, samazinājusies saslimstība noteiktu slimību grupā, sarukusi mirstība no konkrētām kaitēm, un tamlīdzīgi… Tie ir izmērāmi rezultāti. Ja amatpersona savu darbu veic sekmīgi un rezultāti ir skaidri redzami, tad amatpersonai ir jābūt labi atalgotai.
V. Krustiņš: – Mēs atceramies, ka Repše kādreiz teica: kā var nesolīt? Politiķim jau nav darbības jēgas, ja viņš publikai nesola.
– Tikai tiem solījumiem ir jābūt ar segumu…
– Ja neko nesola, tad jau arī neko nedara. Tātad jūs, Repšes kungs, iesiet uz reālo varu, centīsieties izveidot rūpniekiem, uzņēmējiem interesantu valdību jeb uzņēmēju izpildkomiteju. Kas tādā gadījumā atliek aiz jums palikušajiem?
– Biedrība centīsies nekritizēt pilnīgi nevienu, jo kritika nereti ir destruktīva, samaitā attiecības un noniecina citu darbu. Mēs mēģināsim nākt ar savu pārliecību un programmu.
– Kā partija?
– Jā. “Vienotības” un biedrības mijiedarbība varētu tikt raksturota kā draudzīga sacensība un sadarbība.
Es nedomāju, ka mūsu mērķis būtu šobrīd Latvijā veikt kādus apvērsumus vai revolūcijas. Pat, ja mūsu saraksts startēs vēlēšanās, es nedomāju, ka mēs iegūsim 51% vēlētāju balsu. Visticamāk, mums būs savi atbalstītāji, es ceru, ka viņu būs pietiekami daudz, bet tā noteikti nebūs lielākā elektorāta daļa.
Tas nozīmē, ka mums arī turpmāk būs ļoti nopietni jāsadarbojas ar citiem politiskajiem spēkiem, kuri arī piedalīsies vēlēšanās.
– Vai jūs savā partijā centīsieties piesaistīt, ja tā var teikt, arī nelatviskos kapitālistus?
– Mums ir pa ceļam ar jebkuru Latvijas uzņēmēju, kurš šeit redz savu nākotni. Latvijas politiskās un uzņēmējdarbības vides šķirošana pēc etniskiem principiem ir ļoti nepareiza. Latvijas uzņēmēju kapitāls jau tā ir pietiekami neliels, salīdzinot ar dažādiem ārzemju kapitāliem, kas Latvijā cenšas dominēt. Es nedomāju, ka zviedru, poļu, arābu, ķīniešu vai krievu uzņēmēji rūpēsies par Latvijas interesēm tā, kā to dara Latvijas uzņēmēji. Diemžēl Latvijas uzņēmējiem nav tiešā vada pie valdības vadītāja, kā tas ir ārvalstu investoriem, kuriem Latvijā ir sava padome. Tā regulāri tiekas ar Ministru kabinetu, uzdod tam veicamos darbus un pēc gada lūdz atskaitīties, kas tad ir izdarīts. Es nedomāju, ka Ministru kabineta tikšanās ar ārvalstu investoriem ir kaut kas slikts, bet ir pilnīgi nepieņemami, ka līdzīgā veidā Ministru kabinets netiekas un necenšas sadarboties arī ar pašmāju uzņēmējiem.
Es augstu vērtēju Latvijas uzņēmējus, kas negrib evakuēties uz labākiem, sakārtotiem pasaules nostūriem, bet grib dzīvot Latvijā, jo šeit ir dzimuši un auguši un grib redzēt Latviju modernu un attīstītu. Ārzemju investori tik tālredzīgi nedomā – ja viņiem Latvijā nepatiks, viņi evakuēs peļņu un ieguldīto kapitālu.
– Jūs televīzijas un radio ziņojumos pieminat Krišjāni Baronu un viņa laikabiedrus. Bet kāpēc Repše nemeklē pozitīvos piemērus laikā no 1919. līdz 1940. gadam?
– Ar to es gribu parādīt, ka Latvija ir izveidota un celta apstākļos, kas bija daudz smagāki nekā šodienas apstākļi. Mūsu ideja izmantot modernās tehnoloģijas, tajā skaitā internetu, lai jebkuru cilvēku, kurš vien vēlas, iesaistītu Latvijas attīstības plāna veidošanā, sasaucas ar Barona veikto tautasdziesmu apkopošanu. Barona laikā mūsu tautas pieredze, gudrība bija koncentrēta mutvārdu folklorā un tautasdziesmās. Šodien mēs, liekot kopā domu pie domas, cilvēku pie cilvēka, varam radīt interesantas idejas, kā vajadzētu rīkoties, lai mēs spētu nonākt pie daudz labāka rezultāta, nekā to esam spējuši pēdējos divdesmit gados. Tas pasaulē ir attaisnojies. Piemēram, tā pati Vikipēdija, kuras tehnoloģiju mēs izmantojam savas attīstības platformas rakstīšanā. Vikipēdija ir enciklopēdija, kas ir ļoti daudzu cilvēku brīvprātīgs kopdarbs, kur miljoni cilvēku katrs ir pielikuši kādu mazumiņu un rezultātā ir veidojusies enciklopēdija, kas šobrīd ir vadošā pasaulē. Tā nepārtraukti attīstās un dzīvo līdzi laikam. Tā ir izkonkurējusi tādu profesionālu izdevumu kā Lielo britu enciklopēdiju, kas vairs papīra formā neiznāk.
Mēs gribam, lai katrs cilvēks, arī tie, kuriem nav laika atbraukt uz Rīgu, iesaistītos kādās biedrībās un partijās, pievienotu Vikipēdijai kādu savu ideju Latvijas attīstības vārdā.
Līdzīgi kā Barons savāca dainu skapi, pilnu ar latviešu tautasdziesmām, tā arī mēs savāksim internetā, modernā tehnoloģiskā rīkā, Latvijas cilvēku gudrību, pieredzi, ierosinājumus, priekšlikumus… Interneta lapa www.latvijasattistibai.lv jau ir apmeklēta 12 tūkstošus reižu, un es ļoti ceru, ka tā ies plašumā.
– Neatliekams un jums neapejams jautājums būs par Latvijas attiecībām ar Krieviju.
– Sadarbība ir nepieciešama gan starp trim cilvēkiem, kas sapulcējas kopā vienā ciemā, gan vienas tautas, valsts un arī starptautiskajos ietvaros. Uz abpusēja izdevīguma pamatiem būs konstruktīvi jāstrādā arī ar Krieviju, protams, vienmēr paturot prātā Latvijas intereses.
Vikipēdija ir orientēta uz sadarbību arī starptautiskajā jomā, iespēju robežās izvairoties no destruktīviem strīdiem.
– Vai jūs sadarbību attiecināt arī uz “Saskaņas centru”?
– Latvijas pilsoņiem un viņu vēlētajām pārstāvniecībām ir jāsadarbojas. Cits jautājums ir “Saskaņas centra” saimniekošana Rīgā. Kurš maksās Rīgas parādus? Vai nebūs tā, ka diezgan apšaubāmās saimnieciskās politikas dēļ visa valsts dabūs maksāt par galvaspilsētas pēdējā laika parādiem? Man nav īsti skaidrs arī tas, vai ceļu remontēšana Rīgā ir pietiekami veiksmīgi īstenota un vai tā sāls, ko kaisa lielos daudzumos uz ielām, ir pareizākais un tālredzīgākais veids, kā tīrīt ielas.
Es ļoti gribētu cerēt, ka rīdzinieki, izdarot savu izvēli vēlēšanās, pievērsīs uzmanību tieši saimnieciskiem, nevis etniskiem jautājumiem. Cīņu par Rīgu nevajadzētu padarīt par pretimstāvēšanu starp latviešiem un krieviem.
– Tātad no jūsu sacītā var saprast, ja jūs sastādītu valdību, tad tur atrastos pārstāvniecība arī “Saskaņas centram”?
– Tad jau nākamgad redzēs, kādas partijas būs pārstāvētas Saeimā un kādās proporcijās.
– Šajā gadījumā mēs domājam par principiālu nostāju.
– Nesaprotiet mani tā, ka es gribētu Saeimu un valdību atstāt pilnīgi bez opozīcijas. Es arī ļoti ceru, ka mēs pēc vēlēšanām varēsim sadarboties ar “Vienotību”, kura ir liela, nopietna partija ar savu politiku un programmu. Pilnīgi noteikti šis vērā ņemamais politiskais spēks būs nākamajā Saeimā.
– “Vienotība” un jūsu biedrība izskatās kā savienotie trauki – viena daļa “Vienotības” biedru meklēs ceļu pie jums…
– Tur es neko traģisku neredzu. Mēs varbūt pienesīsim klāt attīstības koalīcijai vairāk balsu, nekā noņemsim esošajām partijām.
M. Libeka: – Vai Repše atkal tautai prasīs ziedojumu?
– To, kas ir darīts, nebūtu pareizi atkārtot.
