“Reps arī var būt dzeja”. Saruna ar jauno dzejnieci Kristīni Geidu 3
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kristīne Geida ir dzimusi Ogrē. Absolvējusi Rīgas Stradiņa universitāti. Strādājusi par žurnālisti, pašlaik darbojas sabiedrisko attiecību un reklāmas jomā.
Pirmā Baltā dzejas slama (2017) laureāte, uzvarējusi arī Andreja Upīša memoriālā muzeja dzejas slamā (2019). Publicējusi tekstus portālā “Satori” un laikrakstā “KonTEKSTS”. Beigusi LRS Literāro akadēmiju un kopš 2017. gada pārstāv dzejnieku apvienību “Dzejnieki liftā”.
Kādu dzeju tu lasi?
K. Geida: – Man patīk autori, kas raksta par to, ko pazīst, par dzīvi kā tādu. Tas var būt darbs par nejēdzīgu sastrēgumu vai parastu pirmdienu, galvenais, lai tajā ir patiesums, nevis perfektums. Tad caur dzeju var iepazīt citu dvēseli, ieraudzīt, kā cilvēki uz vienām un tām pašām lietām var skatīties citādi. Liriski dabas apraksti nav manā gaumē. Dzejā tāpat kā dzīvē meklēju ironiju un pretrunas. Neuzskatu, ka dzejas formai ir robežas vai dzejā ir tēmas, par kurām aizliegts runāt.
– Kāpēc tev patīk rakstīt?
– Darbs medijos ne vienmēr ir tikai par rakstīšanu, tā ir projektu vadība, darbs ar cilvēkiem, psiholoģija un spēja ātri reaģēt. Man ar komunikācijas nozari ir tādas “love and hate” attiecības, tāpēc jau laikam staigāju no žurnālistikas uz sabiedriskajām attiecībām, uz reklāmu un atpakaļ. Patīk dinamika, iespēja visu laiku mācīties, nebeidzamā ņemšanās un savas nevarēšanas pārkāpšana, lai gan tas ļoti izdedzina. Tā ir vieta, kur radošums satiek biznesu. Toties, ja man ir iespēja rakstīt to, ko pati gribu, tā ir terapija, veids, kā saprast sevi un citus. Bez dzejas mani interesē dramaturģija. Vēl gan nekas publicējams nav tapis, viss procesā.
– Kaut kur izlasīju, ka tu sapņo par savu pirmo grāmatu.
– Nezinu, vai autora dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš saprot: jā, esmu gatavs grāmatai. Varbūt tikai man nepienāk. Ir dienas, kad tas, ko esmu uzrakstījusi, šķiet vērtīgs, un ir tādas, kad domāju, vai tad nevarēju to atstāt kladē? Godīgi, es nezinu, kā notiek tas izdošanas process, vispār dzīvē neesmu bailīga, bet ar dzeju kaut kā tā ir, negribas bāzties cilvēkiem virsū. Zinu, ka nevaru nerakstīt.
– Ar ko īsti nodarbojas apvienība “Dzejnieki liftā”!
– Trīs gadu laikā apvienība ir mainījusies, mums ir nākuši klāt dažādi dzejnieki, citi gājuši savu ceļu, dažs izdevis savu pirmo grāmatu, cits kļuvis par izdevēju. Kopā rīkojam dzejas pasākumus, lasām un pārspriežam dzeju, cenšamies viens otru atbalstīt. Priecājos, ka par spīti tam, ka mums reti ir vienots viedoklis, esam kopā – tas ir skaisti. Reizi gadā rīkojam 30 dienu maratonu, kurā katru dienu jāuzraksta kāds dzejolis, un tad citi par to izsakās. Tā eksperimentējot, protams, publicēšanai var izlobīt vien vienu vai divus dzejoļus, toties rakstīšanas muskulis tiek labi patrenēts. Šobrīd kopīgi lasām Ināras Kaijas Eglītes dzeju, būs gaidāms arī viņai veltīts pasākums un citas aktivitātes.
– Daudziem dzejas slams šķiet vien tāds pusrepa pasākums. Vai vari pastāstīt, kāpēc tas ir svarīgs dzejas pasākums un ko tas dod?
– Reps arī var būt dzeja. Neuzskatu, ka to vajag nodalīt. Svarīgs ir saturs. Man šķiet, ka slams ir lieliska platforma mūsdienu dzejai. Autoriem, kas nebaidās būt dusmīgi, skaļi, runāt par tēmām, kas aktuālas šī laika sabiedrībā. Dzeja jau ir tāda nišīga padarīšana, vismaz Latvijā, tie paši, kas raksta, tie arī lasa, kritizē un nāk uz pasākumiem. Slams paver iespēju dzejai izskanēt tālāk.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Man patīk jaunās paaudzes liroepiskais tiešums, piesaiste reālijām, pat ļoti prozaiskām, it kā konkrēti izteiktas vēlmes un sapņi, aiz kuriem noteikti stāv kāds lirisks tēls, nevis patiesa vajadzība vai prastums. Mācoties no iepriekšējām paaudzēm, arī “jauno dzeja” drīz kļūs par klasiku. Piemēram, nejūtu, ka Kristīnes Geidas dzeja varētu “iziet no modes”.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Kristīnes Geidas jaunākās dzejas kopu
*
putni kliedz kā nemīlēti
bij jāaizmieg jau pirms stundas
tu no palagiem uztaisi alu
sēc sierainiem dūmiem un dvašu
es muļķe jau gadus pēc kārtas
visi joki ir izspēlēti
mani sīpoli nedzen lokus
drēbes nežūst un pazūd zeķes
gribu vasaru citādu celulītu
kaimiņus ko nezinu pēc sejas
visa zāle tūlīt celsies kājās
nesīs ziedus birstošām ovācijām
vairs nezinu ko teiktu
ja būtu jāsaka
jā
*
viņas mati met loku kā melna upe
kā melna upe
melna upe
viņas mati met loku
melna upe kā mati
viņas mati met loku kā melna upe
acis gailē pilsētas derdzīgajās gaismās, čaukstošā naudā, bezdibenīgā izmisumā
viņa ir tukša kā pusizdzerta skārdene
tanī vairs nav miltainas skumjas un bērnības kauns
papēži augstāki par pašapziņu stūrgalvīgi brien bezizejā
viņas mati met loku kā melna upe
kā melna upe
melna upe
viņas mati met loku
melna upe kā mati
viņas mati met loku kā melna upe
tur iekšā nekā vairs nav, tur ir tikai upe un mati, krūtis, pienbalta āda
bezgaisā grabošs, šķindošs klusums
viņa aicina sevī iekšā
nāc
*
katru gadu es ceru, ka opis nebūs
dzēris
bēniņos neodīs pēc aizmirstām dzīvēm
fonā televizors nestāstīs savu nopirkto balsi
dārzs būs uzarts – melnainu, mitru zemi
kaķis glaudīs kājas, murrainā, ūsainā laimē
man būs Laimdotas bizes, ko siet gar lakatotu galvu
un krūzīte nolakota, ko maigi glaudīt pie balti saklāta galda
šodien bija jābūt oldzeltenai saulei
un debesīgiem vizbuļiem, es jums saku
bet nav
sasalusi, auksta zeme
bērzi vēl raud savas rasainās asaras,
par kuru brīnumaino iedarbību raksta tē vē ne tā
un es
ko es
kopā ar citiem kapitālistiem stāvu bezierunu rindā – ar bez glutēna, bez ēvielu, bez konservantu, bez smaršvielu šķiet, ka maizi
un nevar saprast, kas tad īsti ir augšāmcēlies – Kristus vai Lieldienu
zaķis
šodien gribētos sevi izvārīt sīpolu mizās
varbūt tad es iegūtu krāsu
vai vismaz drosmi
pateikt opim
sorry
šogad uz Lieldienām pie tevis nebraukšu
tur ir pārāk skumīgi
*
naktis rij bezmiegs tumšām apkures mutēm
kāda gan starpība kā nākamajai dienai vārdā
vientulība sprūst zobos kā vista vai dilles
nevari aizbēgt jo esi vien tāda pati kā citi
ik rītu lien ārā no smirdīgās pilsētas paduses
aiz lipīgām monētām slēp dusmas un seju
dienas gremo rutīna ritmiskām nožēlas sulām
sagurušo seju apstaigā atmiņu jāņtārpiņi
vairs neatceries kā tie spīd dzelteni vai zaļi
deviņstāvu krunciņas izbraukājis pieradums
nav aizvainojuma ko norīt vai padot tālāk
izvem šodienu man virsū vai apēd to atkal
vienalga tač
*
kliedzienā mostas mežs
un es
pavisam tuvu
