Represijās cietušie cīnās par statusu: latviešu dzimtu likteņstāsti 7
Pēc dažām nedēļām 14.jūnijā atkal pieminēsim komunistiskā genocīda upurus. Politiski represētos. Tos, kuri padomju okupācijas laikā izgāja ciešanu ceļus. Starp tiem, kas izdzīvoja un ir mūsu vidū vēl šodien, daudzi joprojām cenšas iegūt represētā statusu. Bet – aptuveni puse saņem atteikumu. Iemesli ir dažādi. Par to šovakar vēsta Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.
Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir tā, kura ir atbildīga par apliecību izsniegšanu politiski represētām personām. Taču tikt pie tāda dokumenta ir ļoti sarežģīti. Ar lūgumu piešķirt represētā statusu te pēdējos 5 gados vērsušies 347 cilvēki. Un – izrādās, ka puse saņēmusi atteikumu. Laikā no 2013.-2017.gadam kopā vērsās 347 cilvēki, no tiem 174 statuss piešķirts, bet 173 – atteikts.
Lidija Marija Pakārkle ir viena no tiem, kas turpina cīnīties. Pirms padomju okupācijas uzņemtā foto viņi redzami kā laimīga ģimene. Un nenojauta, ka tēvu drīz nošaus par atteikšanos karot okupantu pusē.
“Nevarēja viņi atvadīties – mamma no tēva. Beigās pienāca tur tas karavīrs un teica: “razjeģeņi ih!” (izšķir viņus!) – nu, ka viņi te bučosies līdz vakaram,” stāsta Pakārkle, piebilstot, ka par dezertēšanu viņu nošāva rotas priekšā. Tēva kapavieta palika nezināma, viņu neļāva apbedīt dzimtas kapos. Par to, ka ģimene slēpa mežabrāļos aizgājušo tēvoci, māti kopā ar bērniem un vecomāti arestēja. Viņiem atņēma māju un visu iedzīvi. Pārtika no radu un kaimiņu žēlastības. Pēc visa pārciestā – izrādās, represētā statuss ir atteikts. “Nu – kā vēl var represēt cilvēku? Es nezinu.. Tad tikai – nošaut,” izsakās sieviete.
Atbalstu nav sniegusi arī Represēto biedrība. Uz jautājumu, vai cilvēks ir politiski represēts, ja viņam nošauj tēvu, ja māti un vecomāti ieliek cietumā, atņem māju, kuru tā arī neatguva, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis atbild: “It kā ir, jā.” Bet organizācijas atzinums ir negatīvs. “Pēc tiem visiem likumiem, vadoties pēc likuma paragrāfa, likuma burta – nepienākas!,” atzina Kaļķis.
To, ka likuma burts tiek traktēts atšķirīgi, atzīst advokāts Oskars Ramiņš. Viņš bija aizstāvis cietušajam, kurš gatavoja un izplatīja pretpadomju skrejlapas. Represētā statuss līdz pēdējam tika atteikts. “Diemžēl – pat ar tiesas spriedumu iegūstot šo faktu, ka pret klientu ir vērstas politiskās represijas, iestādes vērtējumā ar to bija par maz, jo vajadzēja vēl tādu formālu juridisku soli – konstatēt reabilitāciju. Mēs bijām spiesti atkārtoti iet uz tiesu un tikai pēc tam mēs dabūjām pozitīvu rezultātu,” stāsta Ramiņš.
Taisnības uzvaru tas novilcināja vēl uz 2 gadiem. Var secināt, ka daudzi, kam statuss, iespējams, pienāktos, nemaz nevar atļauties advokātu. Un vienkārši nolaiž rokas jau pie pirmā atteikuma, minēja raidījums “De facto”..
Vijas Rožukalnes ģimene turpina cīnīties. Viņas vecāki izcieta sodu politieslodzīto nometnē Kazahstānā, un arī kad atbrīvoja, Latvijā atgriezties bija aizliegts. “Vecāki tur apprecējās un piedzimu es. Un viņiem bija noteikts liegums izbraukt līdz 1960.gadam un bija arī jāiet atzīmēties milicijā. Es šo faktu ļoti labi zināju un ļoti labi arī jau kā bērns zināju, kad pirmoreiz mēs uz Latviju varējām atbraukt. Es dzimteni ieraudzīju tikai 4 gadu vecumā – 1960.gadā,” par savu ģimeni stāsta Rožukalne.
Pēc raidījumā vēstītā, lai tiktu pie represētā statusa, viņai prasīts neiespējamais – pierādīt, kad tieši padomju vara vecākus noņēma no speciālās uzskaites. Pēc vairāk neka 4 gadu tiesāšanās beidzot nākusi uzvara. Tiesa atzinusi, ka Vija Rožukalne bija izdarījusi visu, kas no viņas atkarīgs. “Viņa bija iesniegusi visus viņas rīcībā esošos pierādījumus, kā arī norādījusi uz tēva atrašanos izsūtījumā līdz 1959.gadam, savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde neizpildīja tās pienākumu par administratīvās lietas apstākļu noskaidrošanu, kas bija izpildāms vienkāršā veidā, vēršoties ar pieprasījumu Augstākajā tiesā,” teikts Administratīvās apgabaltiesas spriedumā. Tāpēc represētā statuss pienāktos jau no iesnieguma saņemšanas brīža. Pārvalde tik un tā Rožukalnes lietā vēl to turpina apstrīdēt.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvis Ģirts Pommers saka: “Mēs nepiekrītam vairākiem tiesas spriedumiem, vairākiem tiesas secinājumiem. Neko vairāk es jums nevaru minēt, jo tas skar šīs te personas datu aizsardzību. Bet otra lieta – mēs neredzam iespēju, kā var tikt izmantoti šie te piešķirtie atvieglojumi ar atpakaļejošu datumu.”
Advokāti tikmēr aicina grozīt attiecīgo likumu burtu tā, lai tas nav pretrunā ar pašu likuma garu – lai nesanāk, ka konkrētais cilvēks bija represēts, bet statusu nesaņem.
Pašā represēto biedrībā bargi sijā pretendentus. Valdes locekle un sekretāre Dagnija Liepiņa, kur pati dzimusi represētiem vecākiem, ir pret izmaiņām, kas paplašinātu represēto loku: “Tagad 28 gadi ir pagājuši un tagad nu kāds vēl briesmīgi cīnās! Ja viņam pienākas – lūdzu! Mēs dodam katram otrajam. Bet katrs otrais nāk tāpēc, ka ir kaut kādas privilēģijas. Tagad attapušies visi tie. Man zvana bieži – man tuvojas pensijas vecums, es izdomāju, man tēvs bija. Nupat viena lieta, tikko svaiga – mani vecāki bija represēti, lūdzu, piešķiriet man represētā statusu! Nupat rakstījām atzinumu. Es parasti atbildu – tas nav barona tituls. To nevar mantot! Īstie represētie bija mūsu vecāki.”
Represēto biedrībai gan ir tikai padomdevēja tiesības statusa piešķiršanā. Likuma grozījumi ir parlamenta ziņā. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne likumos problēmu nesaskata, bet atzīst, ka represēto statusa noteikšanā “nav skaidra dokumentācija un kritēriji”. Viņasprāt, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir nevis jāiet uz tiesu un jāvairo birokrātija, bet lietas jāizskata “individualizēti un ar cilvēciskāku pieeju”, un represēto biedrībai to vajadzētu veicināt.
UZZIŅA
Likums nosaka:
Par komunistiskā režīma politiski represētām personām atzīstami esošie un bijušie Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Somijas un Polijas pilsoņi un līdz 1940.gada 17.jūnijam Latvijā legāli iebraukušie un pastāvīgi dzīvojušie iedzīvotāji, kā arī šo personu pēcnācēji (izņemot personas, kas iebraukušas Latvijā saskaņā ar Latvijas un PSRS 1939.gada 5.oktobra Savstarpējās palīdzības paktu), latvieši un lībieši (līvi), kuri tika represēti Latvijas teritorijā vai ārpus tās, kā arī Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, kuri pēc 1945.gada 8.maija tika represēti Latvijas teritorijā, ja viņi šā likuma 1.pantā minēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991.gada 21.augustam:
nogalināti vai miruši represiju rezultātā;
apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas (pārbaudes) un labošanas darbu nometnēs vai piespiedu kārtā ievietoti iestādēs, kur viņiem tika piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;
izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas (izņemot personas, kas tika evakuētas vai pārvietotas no frontes joslām vai karadarbības apdraudētajām teritorijām, bēgļus un kara laikā darba dienestam pakļautās pilngadīgās personas), dzimuši izsūtījumā vai nometinājumā — ja viens no vecākiem vai abi vecāki bija izsūtīti vai atradās nometinājumā — pēc vecāku noņemšanas no speckomandantūras uzskaites līdz tam brīdim, kad tika saņemta atļauja atgriezties Latvijā, bet ne vēlāk kā gadu no dienas, kad vecāki tika noņemti no speckomandantūras uzskaites.
