Čekisti atpakaļ neved 2
Tagad šie bērni varēja atgriezties agrākajās dzīvesvietās, taču no 1949. gada martā izsūtītajiem un 1617 atbrīvotajiem nepilngadīgajiem reāli Latvijā tolaik atgriezās tikai 357. Aizbraukšanai trūka līdzekļu, vecāki bērnus vienus negribēja laist, daudziem Latvijā nebija radinieku, kam bērnus uzticēt. Tomskas apgabala Parabeļas rajona Belkas ciemā nometinātā Proskovija Rebinka un vairākas citas izsūtīto bērnu mātes 1955. gada 14. aprīlī LPSR AP Prezidija priekšsēdētājam rakstīja: “Mēs, apakša parakstījušās 1949. gadā izsūtītās bērnu mātes, vēršamies pie Jums ar lūgumu. Tā kā mūsu bērni ir brīvi no komandantūras un viņiem atļauts atgriezties dzimtenē, lūdzam Jūs izsūtīt pavadoni, kas varētu viņus aizvest uz dzimteni, jo viņi visi ir mazgadīgi, mēs neuzdrošināmies viņus vienus laist ceļā. Tā kā atrodamies trūcīgos apstākļos, lūdzam Jūs piešķirt bērniem brīvu ceļu. Dzimtenē bērni apmetīsies uz dzīvi pie saviem piederīgajiem, ar kuriem par šo lietu mēs esam sazinājušās.”
Lūgums nonāca IeM Tomskas apgabala pārvaldes 4. specdaļas priekšnieka apakšpulkveža Tolstiha rokās. 1955. gada 29. novembra ziņojumā Parabeļas rajona IeM daļas priekšniekam Starodubcevam viņš rakstīja: “Lūdzu paziņot iesniegumā minētajām specnometinātajām, ka, ja viņas vēlas savus bērnus nosūtīt pie radiniekiem uz agrākajām dzīvesvietām, tad viņas var izsaukt radiniekus un ar viņiem nosūtīt bērnus, jo ar bērnu izvadāšanu pa viņu agrākajām dzīvesvietām IeM orgāni nenodarbojas.” Tādējādi šie bērni dzimtenē varēja atgriezties tikai pēc viņu vecāku atbrīvošanas, bet tas lielākoties notika 50. gadu otrajā pusē. Taču izsūtīto bērniem joprojām bieži nācās saskarties ar diskrimināciju un ierobežojumiem. PSRS Prokuratūras kolēģijas loceklis, valsts drošības orgānu izmeklēšanas lietu uzraudzības daļas priekšnieks G. Terehovs 1965. gada 13. marta iesniegumā PSRS AP Prezidija priekšsēdētājam A. Mikojanam bija spiests norādīt: “Bijušā specnometinātā apkaunojošais zīmogs līdzās tiesību ierobežošanai turpina pastāvīgi atgādināt par sevi ne tikai ražošanā, bet arī ģimenē. Pēc mūsu domām, pienācis laiks apspriest jautājumu par tāda akta izdošanu, kurā būtu izskaidrots, ka no Baltijas nākušo specnometināto bērnu pārvietošana nebija represiju solis un specnometināto bērnu tiesības, salīdzinot ar visiem citiem pilsoņiem, nekādā attiecībā nav jāierobežo. Tālāk rodas jautājums par tāda paša lēmuma pieņemšanu attiecībā uz to personu sievu izsūtīšanu specnometinājumā, kuras represētas par viņu pagātnes politisko darbību.
(..) No savas puses uzskatu, ka vajadzētu noņemt minētos ierobežojumus personām, kuras agrāk bija izsūtītas specnometinājumā, un izskaidrot vietējiem padomju un partijas orgāniem, ka bērni un sievas nav atbildīgi par darbībām, kuras ir izdarījušas viņu ģimenes galvas, ka šo personu ģimenes locekļi savā laikā izsūtīti nevis par kādiem viņu pārkāpumiem, bet gan, veicot piesardzības soļus, un, ka tagad viņi nav jāpakļauj kādiem tiesību ierobežojumiem.” Diemžēl PSRS politiskā vadība tolaik nekādu lēmumu šajā jautājumā nepieņēma. Pat deportāciju pieminēšana tika uzskatīta par “pretpadomju aģitāciju”. Dekrētu “Par 40. un 50. gados no Latvijas PSR teritorijas izsūtīto pilsoņu reabilitāciju” 1989. gada 8. jūnijā pieņēma LPSR AP Prezidijs.
