“Seko saviem radiniekiem” 2
Saskaņā ar PSRS Tautas komisāru padomes 1938. gada 22. oktobra lēmumu “Par pasu izsniegšanu specnometināto un izsūtīto bērniem” izsūtīto “kulaku” bērni pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas PSRS IeTK gulaga darbā nometināto daļas personālajā uzskaitē vairs netika uzņemti, bet atbrīvoti.
Citiem deportēto kategoriju bērniem šāda “privilēģija” nekad netika piemērota. Izsūtāmo sarakstos iekļāva visus ģimenes locekļus, arī nepilngadīgus bērnus. Piemēram, 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas vecumā līdz 7 gadiem izsūtīja 1614 bērnus, bet vecumā no 7 līdz 16 gadiem – 2137. Kā apliecina arhīva dokumenti un izsūtīto bērnu atmiņas, bērnu mirstība nometinājuma vietās bijusi ļoti liela. Uz Novosibirskas apgabala Vasjuganas rajonu izsūtītā Daina Šmuldere-Gērķe atcerējās: “Jau tūdaļ, dažas dienas pēc ierašanās, bija nomirusi četrpadsmit gadus vecā Elga Lemberga. Tad vēl nomira – Andris Ģeņģeris, Irēne Lazdiņa, Tevrizā palikusi Armanda Šīse. Visi viņi bija dzimuši 1940. gadā. No mazuļiem dzīvs bija palicis vienīgi mūsu Aivis. Krivošapkiniem nomira māte un brālis Volodja. Kārkliņu ģimenē aiz bada bija miris desmit gadu vecais Ojārs.”
Pateicoties Latvijas Izglītības ministrijas darbinieku pašaizliedzībai un pūlēm 1946. gadā no Sibīrijas uz Latviju izdevās pārvest 1320 bērnus (592 zēnus un 728 meitenes) – bāreņus un pusbāreņus. Vecuma ziņā pārvestie bērni sadalījās šādi: līdz 5 gadiem – 76, no 5 līdz 10 gadiem – 350, no 10 līdz 15 gadiem – 659, no 15 līdz 18 gadiem – 235. No bērnu namiem atveda 160 bērnus. Vēlāk Iekšlietu ministrijas darbinieki daudzus no atvestajiem uzskatīja par “bēgļiem” un nosūtīja atpakaļ uz Sibīrijas nometinājuma vietām.
PSRS Valsts drošības ministrijas pēckara gadu deportāciju dokumentos apgalvots, ka nepilngadīgie bērni “sekojot saviem radiniekiem”, nevis tiekot izsūtīti. Piemēram, PSRS VDM 1948. gada 26. maija instrukcija par “kulaku” un “bandītu” ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas noteica: “Nepilngadīgie bērni un darba nespējīgie uz izsūtījuma vietu seko kopā ar saviem radiniekiem.” To pašu atkārtoja PSRS VDM 1949. gada 28. februāra instrukcija, kuru izdeva saskaņā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējošos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas.” Šis lēmums noteica, ka izsūtīšana notiek “uz mūžu”. 1949. gada 25. marta deportācijās no Latvijas izsūtīja 10 987 bērnus vecumā līdz 16 gadiem – vecumā līdz 7 gadiem – 3368, bet vecumā līdz 16 gadiem – 7619. Gadījumā, ja vecāki netika atrasti, bērnus izsūtīja kopā ar vecvecākiem, radiniekiem, kā arī vienus pašus.
PSRS Prokuratūras atbildīgais ierēdnis A. Mišutins, kurš kā LPSR prokurors 1949. gadā sankcionēja 3808 “nacionālistu” ģimeņu jeb 12 787 cilvēku izsūtīšanu no Latvijas, 1963. gada 10. augustā, atbildot uz Igaunijas PSR prokurora vietnieka K. Kummela pieprasījumu, apgalvoja: “Nepilngadīgie bērni netika izsūtīti specnometinājumā un kopā ar vecākiem sekoja uz ģimenes galvas specnometinājuma vietu.” Taču izsūtījumā “nacionālistu” ģimenes, arī nepilngadīgie bērni, nokļuva tieši ar viņa paša sankcionētajiem slēdzieniem!
