Represētais: Apgalvojumi, ka Staļina deportācijas nebija traģiskas, ir klaji meli 0
Publiski izskanējušie apgalvojumi, ka Staļina deportācijas nebija traģiskas, ir klaji meli, jo cilvēkiem bija jācieš reāls bads, jāstrādā necilvēcīgos apstākļos un jāizdzīvo skarbajā Sibīrijas klimatā, aģentūrai LETA Latvijas Politiski represēto apvienības valdes vārdā teica 1941. un 1949.gadā politiski represētais Ilmārs Knaģis, kurš organizējis vairākas ekspedīcijas uz Latvijas pilsoņu izsūtījuma un ieslodzījuma vietām Sibīrijā.
“Krieviem ir sakāmvārds, ka uz katru šķaudienu veselību nevēlēsi. Es ar savu Sibīrijā un vispār raibajā dzīvē apbružāto un mazliet pat cinisko domāšanu sen jau esmu nolēmis neuztraukties par katru plašsaziņas līdzekļos parādījušos muļķību. Bet ir lietas, uz kurām ir grūti nereaģēt. Šoreiz tā bija telekompānijas “TV5” pārraide “Bez cenzūras” 14.jūnijā. Ar nožēlu jāatzīst, ka žurnālista Andreja Mamikina pārraides galvenokārt skatās krievvalodīgie. Tas lieku reiz norāda uz mūsu sabiedrības neglābjamu sadalīšanos divkopienā. Bet, vai Latvijas pilsoņu sēru dienā, 14.jūnijā, bija nepieciešams lieku reizi izrādīt šaubas – bija vai nebija viss tik šausmīgi tajā vasaras naktī un vēlāk Sibīrijā,” teica Knaģis.
Pārraidē piedalījās arī bēdīgi slavenais, sevi par politiķi dēvējošais Aleksandrs Giļmans (PCTVL) ar saviem “mītiem”. Knaģis atzina, ka nezina, kādā vecumā tolaik tika izsūtīts Giļmans un par kādiem “blēdīgiem Marijas ielas tirgotājiem” iet runa. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas informācija, Giļmans ir dzimis 1953.gadā, kas nozīmē, ka viņš nevarēja būt ne 1941.gada, ne 1949.gada deportāciju aculiecinieks.
Knaģis pieļauj, ka mīts, ka latviešus izsūtīja ebreji, diezin vai nav paša Giļmana izdomāts, jo izsūtītāju vidū bija gan krievi, gan latvieši, gan ebreji. Ņemot vērā toreizējo ažiotāžu, turklāt pašu ebreju radītu, par tādām tenkām nav ko brīnīties, piebilst represētais sirmgalvis.
“Es, 20 gadus nodzīvojis Sibīrijā, ar ģeoloģijas grupām izbraukājis Sibīriju krustām šķērsām, ticies ar simtiem izsūtīto, gan 1941., gan 1949.gadā “iesauktajiem”, par “blēdīgiem Marijas ielas tirgotājiem” gan nebiju dzirdējis. Arī par prostitūtām nē, par ko Atmodas sākumā izplatīja baumas latviešu iestāžu darbinieki. Ar mani kopā izsūtīja trīs ebreju tirgotāju ģimenes, kurās bija mazi bērni, pilsētā cienījamus cilvēkus,” stāstīja Knaģis.
Represētais Knaģis atzīst, ka viņš nezina, kādos siltumnīcas apstākļos izsūtījumā bijis Giļmans, kurš laikam nav baudījis ledusaukstos Sibīrijas ūdeņus, briesmīgo vēju, kad nejūt vatētās bikses kājās. Un badu viņš laikam nav cietis. “Nav laizījis taukus no karstajām pavasarī tikko noķertā, uz iesma apceptā asara zarnām, kā to darījām kādreiz Sibīrijas ziemeļu ezera krastā mēs ar Giļmana pieminētās Dzintras Hiršas mammu Veru. Šādus gadījumus un salīdzinājumus es varētu piesaukt simtiem, tūkstošiem,” piebilda represētais.
Viņš atceras kādu gadījumu vēl padomju laikos, kad represētie oficiālajām iestādēm rakstījuši un saņēmuši muļķīgas atbildes, Giļmana tautietis, Ļova Rabkins, smiedamies, bet reizē arī ar sašutumu Knaģim rādījis atbildi uz savu iesniegumu, ka, “ja viņš nebūtu izsūtīts, tad būtu vāciešu nošauts”. Vai tā tolaik nebija ņirgāšanās, vaicāja Knaģis.
Kā ziņots, vairākos Krievijas medijos parādījušās publikācijas, attaisnojot Staļina deportācijas, un ar līdzīgiem komentāriem nācis klajā arī Giļmans, apšaubot 1941.gada 14.jūnija politisko represiju traģiskumu. Krieviski iznākošajā laikrakstā “Čas” Giļmans par mītiem nodēvē vairākas lietas, par ko Latvijā tiek runāts saistībā ar šīm represijām.
