Rentgena stari – ar piesardzību! Cik daudz starojuma iegūstam un biežākās kļūdas izmeklējuma izvēlē 0
Veicot rentgenuzņēmumu, var atklāt kaulu lūzumus, mugurkaula deformāciju un citas veselības problēmas. Neraugoties uz iespējamu kaitējumu, ko var izraisīt apstarošana, rentgena stari ir neatņemama diagnostikas sastāvdaļa. Kas jāievēro, lai diagnozes meklējumos neapdraudētu veselību?
Nevar apgalvot, ka rentgena izmeklējumiem salīdzinājumā ar pārējām diagnostikas metodēm ir priekšrocības, jo daudzos gadījumos slimību var atklāt arī citādi. Taču nereti šos izmeklējumus veic nevajadzīgi, un pacients jonizējošo starojumu saņem velti.
– Rentgenstarojums ir jonizējošā starojuma veids, kas izraisa jonizācijas procesu, kurā rodas pozitīvi un negatīvi joni. Tiem, savstarpēji iedarbojoties, veidojas ķīmiski aktīvas vielas, tostarp brīvie radikāļi. Tad sākas to reakcijas, un organisms cenšas novērst tajā radušās pārmaiņas, – skaidro Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centra direktore Dace Šatrovska.
Atšķirīgs starojums
Veicot dažādus izmeklējumus, saņemam atšķirīgu jonizējošā starojuma devu. Vislielākā tā ir invazīvajā radioloģijā, datortomogrāfijā, rentgenoskopijā, bet ievērojami mazāka – rentgenogrāfijā.
Datortomogrāfija ir vispiemērotākais izmeklējums pēc traumām, taču pacients tās laikā saņem samērā lielu jonizējošā starojuma devu, tāpēc vispirms jāapsver, vai pastāv alternatīvas, mazāk riskantas izmeklēšanas metodes, piemēram, ultrasonogrāfija vai magnētiskā rezonanse. Sevišķi piesardzīgi jārīkojas grūtnieču, bērnu un pret starojumu īpaši jutīgu orgānu vai audu izmeklēšanā.
Ja organisms nespēj tikt galā arī ar mazu jonizējošā starojuma devu, ilgstošā laika periodā var tikt veicināta vēža rašanās, bet pēc lielas devas saņemšanas sākties audu bojāeja.
Dažādu šūnu grupas, audi un orgāni uz jonizējošo starojumu reaģē atšķirīgi. Visnejutīgākie pret to ir kaulaudi. Mazjutīgi ir arī muskuļaudi, centrālā nervu sistēma (galvas smadzenes, muguras smadzenes) un āda. Pie jutīgākiem audiem pieder dzimumdziedzeri, asinsrades sistēma, gremošanas trakts, vairogdziedzeris un citi dziedzeraudi, kā arī acu lēcas. Bērni, it īpaši vēl nedzimušie mazuļi mātes ķermenī, no rentgena starojuma jāsargā vēl vairāk nekā pieauguši cilvēki.
Ja vien iespējams, jācenšas izvairīties no augļa apstarošanas, it īpaši, ja izmeklējumu veic ķermeņa zonā starp diafragmu un ceļiem vai arī ja tajā izmanto radioaktīvos izotopus. Sievietei jāņem vērā, ka sākumā grūtniecību var nenojaust. Par nosūtīšanu uz šo izmeklējumu atbild ārsts. Vienmēr jāapsver ieguvums no rentgena izmeklējuma – reizēm vilcināšanās to veikt var kaitēt ne tikai mātei, bet arī vēl nedzimušajam bērnam.
Cik bieži pieļaujami rentgenoloģiskie izmeklējumi, nav noteikts. To nepieciešamību izvērtē ārsts, kurš uz tiem nosūta, kā arī speciālists, kurš tos veic, apsverot iespējamo pozitīvo iznākumu salīdzinājumā ar risku.
