Drīkst mānīties 4
Komentējot šo situāciju, Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku izcelsmes produktu ražošanas uzraudzības daļas vecākais eksperts Andris Vaiders skaidro, ka ES normatīvie akti nenosaka zivju sugas, no kurām drīkst un no kurām nedrīkst ražot produktu “Šprotes eļļā”. “Ir noteikts, ka produkta marķējumā sastāvdaļu sarakstā ir jāsniedz informācija par zivs sugu, no kā šis produkts ir ražots. Vienlaikus informējam, ka saskaņā ar Latvijas standartu LVS 27:2008 LV zivju konservus “Rīgas šprotes eļļā” un “Šprotes eļļā” drīkst ražot gan no reņģēm, gan brētliņām,” vēsta PVD. Tas nozīmē, ka ražotāji drīkst gatavot šprotes no abām izejvielām, bet tas jānorāda marķējumā.
Biedrības “Rīgas šprotes” valdes priekšsēdētājs Imants Cīrulis stāsta, ka saskaņā ar standartu šprotes ražo no svaigām, atdzesētām vai saldētām Baltijas jūras reņģēm, Baltijas jūras vai Ziemeļjūras brētliņām, kas zvejotas ziemas mēnešos – no oktobra līdz aprīlim. Imants Cīrulis mierina “LA” lasītājus, ka no reņģēm šprotu kārbā nevajadzētu baidīties. “Iespējams, ka cilvēki vēl atceras ulmaņlaika šprotu garšu. Tagad, ja viss izdarīts pareizi, garša šprotēm, kas gatavotas no reņģēm vai brētliņām, neatšķiras. Tas atkarīgs no ražotāja godaprāta,” norāda biedrības vadītājs. Der paskaidrot, ka “šprotes” ir produkta nosaukums. Tas, ka šprotu ražošanā par izejvielu izmanto reņģi, esot pat labi, jo pretējā gadījumā izejvielas deficīts būtu daudz lielāks. Jau tagad pašmāju zvejnieki reņģu un brētliņu kvotu izmanto pilnībā, taču vēl papildu izejviela jāiepērk no somiem, igauņiem un poļiem.
