Agrāk – no brētliņām, tagad – no reņģēm 4
“Saprotams, ka šprotes kļūs dārgākas un vairāk tiks izmantotas reņģītes, tā graujot šprotu īsto garšu. Ja atceramies, arī pirmskara ulmaņlaikā ražoja šprotes un gatavoja tikai no brētliņām, kas ķertas rudens zvejā (oktobrī). Tā bija rakstīts uz kārbiņām. Turklāt izmantoja tikai olīvu eļļu. Tagad tās peldinām rapšu un augu eļļā. Vai esat garšojuši kūpinātas brētliņas? Tās ir stipri gardākas par kūpinātu reņģi. Tagad tirdzniecībā parādījušās lielās šprotes – tātad lielās reņģes! Vai nav šausmas?” raksta lasītājs.
I. Kalums novērojis, ka daudzas šprotu ražotājfirmas savus produktus visādi slavē un reklamē, nosaucot par zelta un dzintara, tomēr kārbā liek reņģi vai brētliņu. Tā SIA “Futurus Food” savu preci reklamē ar sirma jūrnieka bildi un uzrakstu “Rīgas tradīcijas”. Sastāvā – reņģes vai brētliņas. SIA “Karavela” (“Kaija”) sastāvā minētas tikai brētliņas, un tā ir taisnība. Uz reklāmfoto gan redzami liemeņi, tikai bez astītēm, bet kārbā atrodam ar visām astītēm. Vai tā ir brētliņa? – vaicā vēstules autors. Viņš novērojis, ka ir arī firmas, kas nemelo un marķējumā uzrāda patieso sastāvu. Piemēram, kūpinātas reņģes eļļā, ko ražo SIA “Senga”. Bet SIA “Gamma” ražo šprotes “Rīgas zelts”. Esot teicama kvalitāte, lieliska garša, senas tradīcijas. Tikai kūpinātas brētliņas, nozvejotas Baltijas jūrā un smuki sarindotas stikla burciņā. Arī cena smuka! “Manuprāt, šprotu kvalitāte celtos, ja nokniebtu astītes, pirms tās liekam kārbiņā!” raksta Imants Kalums, kurš parakstījies kā zvejnieka dēls, tagad reņģēdājs.
