Ciemos slavenajā Rencēnu šautuvē, kur mednieki apgūst prasmes un disciplīnu 0
Pašā pirmajā “Medību” žurnālā 2012. gada augustā rakstījām par Andri Ķibermani un viņa medību klubu, jo tieši tajā gadā mednieku festivāls Minhauzens tika rīkots Rencēnos. Ir pagājuši pieci gadi, un mēs atgriežamies turpat, lai saprastu, ka daudz kas ir mainījies.
Par Rencēnu Mednieku un makšķernieku klubam piederošo šautuvi ir tik daudz uzslavu dažādos preses izdevumos izlasīts un tautā saklausīts, ka virsrakstā ieliku vienkāršo, bet tajā pašā laikā visu izteicošo – Rencēnu šautuve. Kopš 2016. gada jūlija, kad tur notika Latvijas olimpiāde, šautuve atzīta arī par modernāko sporta šaušanas sacensību vietu Latvijā. Tikko ciemos bijuši 3×3 nometnes dalībnieki, no kuriem daudzi pirmo reizi rokās turējuši bisi. Savukārt, ja vēlētos uzskaitīt valsts un vietēja mēroga sacensības, tāpat praktisko iemaņu pārbaudes šaušanā ar gludstobra medību ieroci eksāmenos, tas aizņemtu prāvu žurnāla daļu, tādēļ vien jāpiebilst, ka, paskatoties kalendārā, grūti atrast brīvu datumu, kad kaut kas nenotiktu šautuves teritorijā.
Andrim Ķibermanim, MMK Rencēni valdes priekšsēdētājam, izrādot šautuves teritoriju, ir pamats būt lepnam: Patlaban jau ir sabūvēts viss, ko esam vēlējušies. Tuvākajos plānos tranšeju stendā šāvēja atrašanās vietai vēl jāuzliek jumtiņš, lai netraucē laika apstākļi. Tālāks sapnis ir slēgtā šautuve ložu šaušanai. Vieta it kā ir, naudas nav. Top mums pašiem arī sava mednieku māja.
Kas ir Rencēnu šautuvē?
Simt metri skrejošais alnis, 35 metri skrejošā mežacūka, sportings, tranšeju stends un apaļais stends. Pēdējās divas disciplīnas atklājām tikai pērn. To pasteidzināja vajadzība Latvijas olimpiādei, kas vienlaikus deva iespēju mums attīstīties. Ar finansējumu piepalīdzēja Burtnieku novada un Valmieras pilsētas pašvaldības, plus mūsu pašu roku un darba spēks.
Šautuves teritorijā no betona izveidojām pagrabu, ieklājām bruģi, ierīkojām celiņus, ievilkām elektrību un uzbērām zemi tik daudz, lai pats stends atrodas 20 metru augstumā. Starp citu, daļa sportistu tagad turpina mūsu šautuvi izmantot kā treniņbāzi, jo tā ir tikpat moderna kā šautuves Viļņā un Tallinā. Vidzemē vispār vairāk nav nevienas šautuves, kur var trenēties olimpiskajām šaušanas disciplīnām. Kurš zina, varbūt ar Rencēnu šautuves rūdījumu kāds tiks pie medaļas lielajā pasaules olimpiādē. Starp citu, olimpietis Dainis Upelnieks brauc pie mums trenēties.
Šautuves kopējā platība ir četri hektāri, bet jums viss tik kompakti saveidots gan attiecībā uz tehniskajām lietām, gan daiļdārza elementiem.
Jā, patiešām visās disciplīnās var darboties vienlaikus, citam citu netraucējot. Pat tiesnešiem, kuri atrodas telpā, ir pārskatāmas visas vietas. Mums ir ļoti augstā līmenī drošība, lai izvairītos no jebkādiem starpgadījumiem, kad lode ir muļķe. Kas attiecas uz daiļdārzu, tad kur teikts, ka šautuvei jābūt bez skaistuma. Tas ir gan manas kundzes nopelns, gan citu mednieksievu un vīru darbiņi. Ja ir dīķis, kādēļ lai tajā neplauktu ūdensrozes, ja ir māja, kādēļ tai apkārt neapstādīt puķes, dekoratīvus krūmus un gar sētu skujkokus. Mūsu medniekiem taču šautuve ir sirdsdarbs, dzīvesveids un tādēļ rūpējamies par sakoptību, nopļaujam teritoriju, ir ieaudzēts baltais āboliņš. Cilvēks taču bauda arī ar acīm.
Šautuves māja arī ir tāda savdabīga būve – astoņstūris. Kādēļ?
Pirmkārt, ietilpība. Parēķinājām, ka parastā četrstūru ēka nesanāks tik ērta. Tagad pietiek vietas visam, visiem un vēl labi izskatās. Kamīnu iebūvējām, tam skurstenis mazliet minhauzenisks, jo kur rakstīts, ka dūmu debesīs laidējam jābūt taisnam kā slotaskātam. Mums ir greizs, un nekādas vainas.
Kā jūs formulētu, kādēļ vispār jābūt šautuvei?
Profesionālismam. Ja jūs zinātu, cik pie mums brauc mednieki, sportisti! Vēl gribu uzsvērt, ka šautuvē viss notiek stingri likumiskā kārtībā. Līdzko mazākā nepaklausība, grib kāds diktēt savus noteikumus, ieradies, sak, kariņu uzspēlēt un nepakļaujas instruktora pavēlēm – brauc, no kurienes atbrauci. Mēs neauklējamies.
Un cik aktīvi ir vietējie?
Nu, ir pašu kolektīva vīri, kas regulāri trenējas, un ir tādi, kuri šautuvē ne reizi nav bijuši. Medībās, protams, tad šauj kā kurš. Netrūkst kuriozu. Šautuvē ar skrejošo mežacūku sašauj septiņus punktus. Es prasu: kur tu tēmēji? Atbild, ka pa vidu, un vēl nobrīnās, vai tad šautuvē arī dzīvniekam priekšā bijis jāņem… Un to prasa mednieks ar četrdesmit gadu stāžu. Bet ko darīt – vecās ieražas neiznīkst. Agrāk taču vālēja ar renkuļiem un kaut kur jau kāds trāpīja. Bet ne vienmēr nāvējoši, cik reižu neesam nomedījuši rukšus ar muskulī ieaugušiem renkuļiem.
Otrpus ceļam tieši pretī šautuvei acis vēl pagaidām nerāda neko izcilu – vien lielu laikazoba sagrauztu riju un graudu kalti, taču nojaušams, ka tur būs kas sevišķs.
Tur gribam, lai būtu patiešām skaista, labiekārtota, moderna mednieku māja. Ar līdzšinējām kaut kā nav paveicies… Pagaidām, cik varam, tik darām par saviem līdzekļiem, mēģināsim startēt kādā atbalsta projektā.
Kā sokas ar medībām? Kādu ruksi arī redzat? Jūs jau bijāt Āfrikas cūku mēra īpaši skarbā zonā.
Mēs arī iztīrījām savus mežus no kritušajiem dzīvniekiem ļoti rūpīgi, un, iespējams, tādēļ divus gadus neesam vairs atraduši nevienu beigto. Toties pērn jau redzējām pēdas, tad pāris kuiļus un šogad jau manītas cūkas ar sivēniem. Joprojām nemedījam stirnas. Ir aļņi, brieži.
Kas jūs satrauc?
Jaunie Medību noteikumi attiecībā uz eksāmeniem. Es no savas pieredzes domāju, ka, ejot mednieku kursos un ne reizi neesot mežā, par mednieku nekļūst. Jā, viņš ir izlasījis, kādā krāsā ir vāvere, kā atšķiras pīļtēviņš no mātītes, viņš ir kopumā apguvis mil-zī-gu teorētisko jautājumu apjomu, un viss. Medību praktiskā puse patiesībā ir nulles vērtībā, mežu nepazīst, nezina, ko nozīmē šaut mežā, jo pareizie leņķi ir zīmēti uz papīra eksāmenā. Agrāk vajadzēja iet noteiktu laiku par dzinēju, vajadzēja vairākus galvotājus, lai vispār tiktu pielaists pie eksāmena. Nez kādēļ mani nepamet pārliecība, ka ar tādu ātru mednieku cepšanu eksāmenu būtība ir daļēji degradēta, un lai pasargā liktenis kolektīvu, kurā ieies no praktiskajām medībām neko nezinošs jauns mednieks. Taču mums ir noteikumi, kam likuma stute. Diemžēl.
Kāds ir pareizais virziens?
Vispirms lai atrod kolektīvu, lai divus gadus iet par dzinēju, lai saprot, kā dzīt, kur, lai saprot, kas vispār ir medības šā vārda vistiešākajā un visplašākajā nozīmē. Lai saprot, ka medības ir tā vieta, kur šauj ar īstiem ieročiem un īstām, nevis mācību patronām.
Kur iemācās medību ētisko pusi?
Ja ne vien pret medībām, bet cieņa pret dabu vispār nav iemācīta ģimenē, tad šo to kolektīvā var izdarīt. Vismaz tik daudz, ka iešana medībās nav obligāta medījuma iegūšana, bet arī skaistuma ieraudzīšana, darbs medījamo dzīvnieku saglabāšanā, saudzēšanā, meža infrastruktūras kopšana. Par to es cenšos stāstīt skolēniem, ja mani uzaicina uz skolu. Bērni ir ģimenes atspulgs un sabiedrībā valdošā tendence par nabaga zvēriņu slepkavošanām, ir tie kāpēc, ko man visbiežāk uzdod arī mazie. Vai viņi mani saprot, cita lieta, taču ir jāstāsta, jāstāsta un jāstāsta, jo tie dzīvnieki, kuri ir jānomedī, ir jānomedī. Tā dabā jānotiek, bet ir arī jāsaudzē.
Citās valstīs ir populāri, ka tēviem medniekiem brauc līdzi visa ģimene – sieva ar bērniem.
Mums laikam vēl to nedara?
Zinu, ka dažos kolektīvos piedāvā šādas atpūtas iespējas, īpaši, ja kolektīvā ir Rīgā dzīvojošie. Taču mums ir pilnīgi cita situācija kopumā. Industrializētajās valstīs patiešām teju vienīgā iespēja pabūt dabā ir aizbraukt līdzi uz medībām. Latvijā apstājies jebkura ceļa malā un brien pa puķu pļavu vai pastaigājies pa tīru mežu. Tādēļ man sāp arī tas, ka var tik nievājoši teikt, ka pie mums jau nekā nav. Kā nav! Mēs tikai negribam aptvert, cik mūsu Latvijas daba ir skaista un bagāta.
Un pat Rencēnu šautuve ir tik savdabīgi dabas bagāta! Pa mūsu sarunas laiku teritorijā vakara saulē mierīgi izcilpo zaķis, kad satumst, ierodas stirnu buciņš…
Varat iedomāties, kur ligzdo pīle? Aiz skrejošās mežacūkas stenda uzbērtā vaļņa pašā vidū. Vīri trenējas katru dienu, apkārt vieni blīkšķi, mēs jau vienubrīd prātojām, vai tā pīle nav kurla. Ij visus savus pīlēnus pieradināja pie šāda dzīvesveida. Briežiem nav bail. Turpat netālu mednieka māja, dārzā bullis ēd ābolus, mēs uzorganizējuši treniņu ar spicajiem. Nu, ko tad vēl vairāk vajag.
Citāts: Starp citu, daļa sportistu tagad turpina mūsu šautuvi izmantot kā treniņbāzi, jo tā ir tikpat moderna kā šautuves Viļņā un Tallinā.
Mēs arī iztīrījām savus mežus no kritušajiem dzīvniekiem ļoti rūpīgi, un, iespējams, tādēļ divus gadus neesam vairs atraduši nevienu beigto. Toties pērn jau redzējām pēdas, tad pāris kuiļus un šogad jau manītas cūkas ar sivēniem.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
