Renārs Putniņš: Milzīgs solis lētāku zāļu virzienā, tomēr izvēlei jāpaliek pacientu rokās! 0
Renārs Putniņš, neiroķirurgs
Valsts organizētā medikamentu iegādes kompensāciju sistēma gadu no gada tiek uzlabota, un es nepiekritīšu tiem skeptiķiem, kam patīk apgalvot, ka viss ir slikti. Zāles dārgas, grūti pieejamas utt..
Jā. Mēdz būt dažādas problēmas, tomēr kompensējamo medikamentu saraksts regulāri tiek paplašināts. Pieaug arī to saņēmēju skaits. Veselības ministrijas (VM) un Zāļu valsts aģentūras politika līdz šim ir bijusi diezgan mērķtiecīga un pārdomāta. Vērsta cenu samazināšanas un zāļu pieejamības uzlabošanas virzienā.
Tas ir ļoti svarīgi, jo valsts kompensējamo zāļu cena ir sava veida marķieri, kas gribot negribot jāievēro visiem farmācijas tirgus dalībniekiem, kas tirgo līdzīgus vai analogus medikamentus.
Ne velti valstīs, kurās ir apjomīgākie un labākie zāļu kompensācijas mehānismi ir arī zemākās medikamentu cenas kopumā.
Ir labi, ka pakāpeniskus sistēmas uzlabojumus varam redzēt arī Latvijā, gan varbūt ne tik ātri kā gribētos. Piemēram, daudz laika pagājis, lai politiķi sāktu praksē ieviest ideju nerakstīt receptēs konkrēto zāļu nosaukumu, bet gan aktīvo vielu. Mani iepriekšējie aprēķini liecināja, ka tā Latvijas zāļu pircēji gadā varētu ietaupīt pat 50 miljonus eiro un tas ikvienam, īpaši gados vecākajiem cilvēkiem būs milzīgs ieguvums.
Es uzskatu, ka cilvēkiem ir jādod izvēles iespēja nevis jāuzspiež konkrēts viena ražotāja produkts. Jādod iespēja izvēlēties lētāko un labāko preci, ja ir varianti. Ļoti bieži pircējs ir dzirdējis par vienu – dārgāko medikamentu un nemaz nav informēts, ka iespējams par zālēm nepārmaksāt!
Kāpēc pārmaksāt par analogu medikamentu, ja atšķiras vien zīmols, iepakojums un tablešu krāsa? Gribat ko citu no identisku zāļu rindas? Lūdzu! Pērciet un maksājiet vairāk. Ja vēlaties, tad varat to darīt. Tas ir brīvas izvēles jautājums. Tajā pašā laikā valsts veselības aprūpes sistēmas uzdevums būtu nodrošināt, lai medikamenti būtu pieejami par zemāko iespējamo cenu.
Ieviešot zāļu kompensācijas sistēmas uzlabojumus, gan būtu jāvairās no sasteigtiem lēmumiem un rūpīgi jāizvērtē visi par un pret. Pašlaik VM gaiteņos gaisā virmo ideja ieviest kārtību, kas paredzētu, ka valsts pacientam kompensētu vien lētākās cenas medikamentu iegādi no līdzvērtīgu, ģenērisku, vienu un to pašu aktīvo vielu saturošu preparātu rindas.
Dārgāki medikamenti pacientiem būtu jāpērk pašiem, maksājot pilnu cenu. Pašlaik valsts noteiktā apjomā kompensē lētākās zāles, un šādā apjomā nodrošina piemaksu par dārgāku cita ražotāja ģenērisko medikamentu.
Kompensēt tikai lētākās zāles un dārgākās, lai cilvēki pērk paši un maksā pilnu summu? No vienas puses tā it kā būtu pareiza doma un pieeja.
Šāda kārtība sekmētu zāļu cenu samazināšanos, jo lētākās cenas piedāvātāji varētu rēķināties ar lielāku apgrozījumu, kas līdzsvarotu ieņēmumus, ļaujot pelnīt arī ar zemu cenu. Turēt augstu cenu savukārt būtu neizdevīgi.
Viss it kā pareizi un tomēr…
Ko darīt, ja, piemēram, pacients ir nesatricināmi pārliecināts, ka ibuprofēns un ibumetīns ir divi pilnīgi atšķirīgi medikamenti, no kuriem viens palīdz, bet otrs ir lietots un radījis vien blaknes un sarežģījumus.
Kāds var pasmaidīt, tomēr arī psiholoģiskajiem faktoriem ārstniecībā ir liela nozīme.
Lai sasniegtu labākos ārstēšanas rezultātus, svarīgs ir katrs sīkums. Dažreiz pat grūti pierādāms un aptverams. Ne velti medicīnā un farmakoloģijā runājam par tādu jēdzienu kā placebo efekts. Ticība zālēm, ārstam, ārstēšanas procesam. Pašsuģestija. Šīs ir lietas, kurām nevajadzētu atmest ar roku, izliekoties, ka tās ir mazsvarīgas.
Skaidrs, ka iecerētās valsts zāļu kompensācijas sistēmas izmaiņas būtībā ir pareizas. Mums būtu jāstimulē tie ražotāji un piegādātāji, kas spēj nodrošināt zemāko zāļu cenu.
Tajā pašā laikā nav pieļaujams, ka tās kaitē pacientu interesēm, pat tad ja runājam par dažiem cilvēkiem no simta, kuriem jaunā kārtība radītu sarežģījumus. Pašlaik vislielākā problēma ir tā, ka cilvēks pats nemaz nav informēts par lētākajām alternatīvām, jo zāļu ražotāji vai aptiekas bieži vien nav ieinteresēti par to cilvēku informēt.
Tomēr uzskatu, ka mēs dzīvojam brīvā valstī, kur pilsoņi paši spēj uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Tāpēc uzskatu, ka tad, ja tiek izveidota sistēma, kur cilvēks tiek informēts par visām alternatīvām (arī ar parakstu vai eparakstu ereceptes gadījumā), viņam tiek dota iespēja kompensēt tikai starpību no lētākā analoga, nevis uzreiz pašam maksāt visu zāļu cenu. Esmu pārliecināts, ka absolūti lielākā daļa pacientu izvēlēsies pilnībā valsts kompensēto medikamentu, bet neliela daļa piemaksātu daļu no to zāļu vērtības, kuru tiem ieteiktu ārsts vai kāds cits speciālists. Šis būtu labākais risinājums gan pacientiem, gan valstij!
