“Renārs 6:30 no rīta mani sagaida stacijā…”: mūziķa Renāra Kaupera ģimene devusi mājas sievietei un viņas kaķim no Ukrainas 0
Ukrainiete Jekaterina Skuridina 24.februārī paņēmusi divus džemperus, segā ietītu kaķi un koferi dzīvnieku barības, no sava Kijivas dzīvokļa devās līdz bumbu patversmei. 7.martā, visbeidzot, viņa ieradusies Rīgā un nu ir drošībā – mājas viņai piedāvājis grupas “Prāta Vētra” solists Renārs Kaupers, vēstī portāls lsm.lv.
Jekaterina stāsta, ka ar Renāru viņu vienojušas darba attiecības. “Viņš man piezvanīja, pateica, ka katru dienu domā par Ukrainu un mani. Apvaicājās, kā man iet. Tas notika tajā brīdī, kad vēl biju šokā. Pateicu, ka viss ir labi un apraudājos. Tad viņš minēja, lai braucu pie viņa kopā ar kaķi, jo palīdzēs. Sākumā negribēju braukt prom no Ukrainas, bet Renārs mani pārliecināja, ka, ja es atbraukšu un pavadīšu Rīgā vai Liepājā kādas pāris nedēļas mierīgākā vidē, tā nebūs nodevība pret savu valsti,” – pastāstījusi pati Jekaterina.
Viņai Kijivā ir sabiedrisko attiecību aģentūra, kas agrāk palīdzēja organizēt grupas “Prāta Vētra” uzstāšanos Ukrainā.
Ukrainiete atklājusi, ka viss, kas noticis, licies kā filmā un ka tas nenotiek pa īstam. “Sākot ar to, ka bombardē pilsētu un tu redzi, kā sprāgst raķetes, beidzot ar to, ka Renārs 6:30 no rīta mani sagaida stacijā,” – saka sieviete.
Viņa stāsta, ka pēc tam, kad pametusi savu dzīvokli, paslēpusies vasarnīcā Vasiļkovā. Bet piecu dienu garumā viņa bijusi karadarbības epicentrā.
“Parasti bombardē divos trijos naktī, bet pēdējā vakarā tas sākās daudz agrāk, proti, sešos vai septiņos vakarā. Tā kā mēs atradāmies starp Fastivu un Bila Cerkvu, no Fastivas uz Bila Cerkvu šāva raķetes, un tās visas lidoja virs mums. Kaut kādā momentā tieši zem mūsu loga nokrita raķetes gabals. Tas bija ļoti baisi. Sapratām, ka nervi vairs netur. No rīta iesēdāmies mašīnā un aizbraucām uz Hmeļnicku,” – viņa atceras.
Tā ceļš aizvedīs vēl pēc tam uz Ļvivu un tad jau viņa satikusi kādu brīvprātīgo, kas viņu aizveda līdz Polijas gājēju robežai. Rindā bijis jāgaida deviņas garas stundas. Tad sieviete iepazinusies ar kādu meiteni, kas palīdzējusi tik līdz Varšavai, kur viņu izmitināja nepazīstami labi cilvēki un pēc tam viņa iegādājusies biļeti līdz Rīgai.
“11 stundas mēs kopā ar kaķīti braucām, 6:30 Renārs mani sagaidīja autoostā. Vienkārši atvēra man savu māju, nopirka veselu ledusskapi ar ēdienu,” – stāsta sieviete.
Tagad Jekaterina strādā Kongresu namā, zvanu centrā, arī attālināti viņa cenšas vadīt savu uzņēmumu.
Intervijas laikā ar “Latvijas Radio” Jekaterina turas drosmīgi un pat cenšas jokot. Asaras acīs viņai saskrien tikai vienreiz, runājot par vecākiem, kas palika Ukrainā.
“Kad es braucu prom, Ukrainā vēl bija pilsētas, kas palika neskartas un kuras nebombardēja. Tajā skaitā Dnipro – pilsēta, no kuras es nāku. Man tur ir mamma, tētis, vecmamma. Šorīt es pamodos no tā, ka bombardēja Dnipro pilsētu. Nē, viss labi… Nu, kā labi… cits rajons. Tas viss ir uz laiku – nekad nezini, kurš būs nākamais. Mamma saka, ka nekur nebrauks,” – tā Jekaterina.
