Remdeni un vienaldzīgi 0
Bērnu izrāžu mūsu teātros tik tiešām nevar būt par daudz, par to liecina Dailes teātra jaunais iestudējums “Pasaka par vērdiņu – 2012”, kas ir labi apmeklēta, un mazie skatītāji to uzņem atsaucīgi.
Evitas Sniedzes dramatiskā pasaka par neizdodamo vērdiņu tekstos, kas bieži vien koncentrēti sakāmvārdu lakonismā, aizvijas pa atšķirīgu ceļu no Kārļa Skalbes pasakas, vainagojoties ar laimīgām beigām un pirtnieka Anša atkalsatikšanos ar savu sapņu meiteni. Principā neiebilstot pret šo paņēmienu, jāatzīst, ka mākslinieciskas atklāsmes un aizrautības iestudējumam kopumā pietrūkst. Izrāde ir remdena un vienaldzīga, kaut darbojas labi aktieru spēki. Valda Liepiņa un Harija Spanovska saspēles Dieva un Velna lomās vietām itin jauki asprātīgas, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija labi apspēlējama, dziesmiņas gan stipri neobligātas. Ivetas Šurmas kostīmi bez mēra pretenciozi, īpaši mulsina Meitenes ietērps, kas labāk piederētos kādai krogus meitai vai bordeļa iemītniecei.
“Laiks ir nauda,” skaita bērni, nākot ārā no zāles, šī atziņa lasāma arī uz pro-grammiņas. Bet vai par to stāsta šī pasaka? Protams, skaitot naudu, var paiet garām cita veida vērtībām. Mūsu Ansis gan zaudē savu pārmēra saldo māmiņu M. Martinsones atveidā, taču citādi izrādās laimīgs ieguvējs, pat savu iecerēto pēc gariem gadiem viņš saņem tādu pašu, kā pirmoreiz ieraudzījis.
Visvairāk man žēl aktiera Intara Rešetina, kas reiz pirms vairākiem gadiem sevi spilgti apliecināja kņaza Miškina lomā O. Krodera iestudētajā “Idiotā”, viesojoties Valmieras teātrī. Toreiz likās – mūsu priekšā ir patiesi daudzsološs savas paaudzes domu un izjūtu paudējs, kam sagaidāma liela nākotne. Bet Dailes teātrī režisori, dalot lomas un iestudējot izrādes, dara visu, lai šis aktierdarbs mums visiem liktos nejaušs. Par to liecina arī režisora debitanta P. Timrota darbs ar Anša lomas tēlotāju, neveiklais darbības izkārtojums skatuves telpā un kronis visam – pakulu parūka galvenās lomas tēlotāja galvā. Skumji!
