Vai tagad studenti ir atšķirīgāki nekā tad, kad pats mācījāties Medicīnas institūtā? 6
Mūsdienu jaunieši ir daudz racionālāki un pragmatiskāki, mazāk lasījuši, skarbāki attiecībās. Viņiem atšķirībā no mums nav ideālu, piemēram, mēs studiju laikā uz profesoriem raudzījāmies gluži kā uz dieviem, bet tagad tik milzīga cieņa nav jūtama.
Jaunie ārsti izvēlas specialitātes, kurās var vairāk nopelnīt, un es viņus par to nenosodu. Tas iespējams nozarēs, kurās var atvērt privātu kabinetu, veikt dažādas manipulācijas, ko kompensē valsts. Bet kurš gan var samaksāt tūkstošiem eiro par liela apjoma operāciju? Rodas šaubas, vai nepienāks laiks, kad šīs operācijas vairs neviens ne gribēs, ne varēs veikt, taču mediķi, kas to dara, būs vajadzīgi vienmēr.
Vai jau studiju laikā var redzēt, kurš būs labs ārsts?
Topošie mediķi ir dažādi. Var manīt, ka vieni ir ļoti gudri, bet viņiem neizdodas saskarsme ar pacientiem. Citi kādu zināšanu trūkumu kompensē ar sirsnīgu attieksmi pret slimniekiem. Daudzi iet pie ārsta vienkārši parunāties, taču īstiem profesionāļiem tam ir maz laika, lai gan no pacientiem var daudz iegūt. Slimnieki par savu kaiti bieži vien zina daudz vairāk nekā paši ārsti, jo ir iedziļinājušies, pastāsta, kas ir palīdzējis, kas – ne. Uztverot šo informāciju profesionāli, ārsts var iegūt papildu zināšanas, piemēram, ka noteiktas zāles labāk nelietot.
Vai visi jaunie dakteri pēc studijām var atrast darbu?
Ārstu visur trūkst, it īpaši laukos, piemēram, Madonā vajag 12 specialitāšu dakterus. Jaunieši gan negrib strādāt tālu no Rīgas. Domāju, nākotnē ārsti arvien vairāk koncentrēsies lielajās pilsētās. Mūsu absolventi var brīvi dabūt darbu arī ārzemju klīnikās. Aizbraucot uz mācībām Erasmus programmas ietvaros, viņi jau tiek noskatīti. Ja kāds grib būt sirds ķirurgs, bet Latvijā tos vairāk nevajag, kāpēc gan nemeklēt šādu iespēju citā Eiropas valstī?
Vai mājās ar dzīvesbiedri daudz runājat par medicīnu?
Pat pārāk daudz! Esam vienojušies, ka vismaz brīvdienās to nedarīsim, bet tāpat sanāk. Mediķis nevar pēc darba vienkārši aiztaisīt durvis, un viss!
Ārsti ir mazliet īpatnēji cilvēki, tāpēc viens ar otru vai ar māsiņām saprecas. Mums ar Daci (Rīgas Stradiņa Universitātes profesori, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītāju Daci Gardovsku – red.), daudzus gadus kopā dzīvojot, domas kļuvušas arvien līdzīgākas. Es gan esmu racionālāks un praktiskāks, Dace – teorētiskāka. Viņai patīk izurbties līdz pašai problēmas saknei.
Reizēm, ja darba laikā neesmu visu paspējis, mājās vakaros strādāju pie datora un atbildu uz vēstulēm. Sieva arī to dara, un mēs viens otram netraucējam.
Daudzi mūžīgi aizbildinās ar laika trūkumu. Droši vien arī jums tā pietrūkst…
Varbūt šie cilvēki, tā runādami, gluži nesaka patiesību, neprot organizēt darbu vai ir uzņēmušies par daudz. Visu nav iespējams izdarīt, bet, strādājot no astoņiem rītā līdz desmitiem vakarā bez brīvdienām, var sajukt prātā. Protams, man vajadzētu atpūsties vairāk. Mani interesē māksla, mūzika, kultūras vēsture. Negribu lielīties, bet pašam šķiet, ka man piemīt dabas dota spēja noteikt, kas mākslā ir labs un slikts. Gribētos šo talantu izkopt, bet tam gan pašlaik pietrūkst laika.
