Kas ir pats labākais, ko, jūsuprāt, izdevies panākt rektora amatā? 6
Mani gandarī, ka izveidota spēcīga komanda, kā arī ir objekti un ierīces, ko ar lepnumu varu parādīt saviem mazbērniem. Ir nostiprināta un attīstīta infrastruktūra, kas, manuprāt, tiek lietderīgi izmantota. Sakārtotā un labi aprīkotā vidē pasniedzējiem ir patīkami strādāt, studentiem – mācīties.
Lepojamies ar klīnisko prasmju centru, kurā ieviests daudz inovatīva. Studenti nevar mācīties tikai no grāmatām, piemēram, ārstam jāprot iedurt vēnā. Ja viņš to mēģinās desmit reižu ar trīcošām rokām, neviens nebūs priecīgs. Esmu tādus gadījumus redzējis Vācijā, kur šo manipulāciju atļauj veikt tikai tad, kad saņemts diploms. Pie mums studenti daudzas iemaņas apgūst, izmantojot manekenus un simulācijas ierīces, pirms to pašu dara pacientam. Par to, ka mūsu izglītība savā ziņā ir starptautiski konkurētspējīga un labā kvalitātē, liecina tas, ka ārzemnieki pie mums brauc studēt un paliek arī klīniskajās praksēs. No ārvalstniekiem 50% ir vācieši, 30% skandināvi un 20% dažādu tautību pārstāvji – itāļi, angļi, spāņi un citi. Protams, mēs nevaram sacensties ar Hārvarda vai Boloņas universitāti, kam ir simtiem gadu senas tradīcijas. Mūsu augstskola ir dibināta pagājušā gadsimta 50. gadā. Tomēr esam diezgan tālu tikuši, piemēram, ārzemju speciālisti apbrīno mūsu Stomatoloģijas institūtu, jo daudzās valstīs nav tādu iekārtu un mācību programmu. Mums ir simulācijas preklīnika, kur studenti mācās, izmantojot mulāžas, lietojot urbjmašīnas un plombas gluži kā stomatologa kabinetā, bet beigās viņu darbu novērtē dators.
Ko vēl esat plānojis paveikt līdz 2017. gadam, kad beigsies jūsu pilnvaru laiks?
Jāpabeidz paredzētās infrastruktūras ierīkošana un iesāktie pārbūves darbi anatomikumā. Jābūvē studentu campus (ciematiņš – red.) un jāattīsta mācību telpas – to gribam īstenot par pašu naudu, ņemot kredītu. Jāturpina iesāktās iestrādes jaunām, laikmeta pieprasītām studiju programmām – medicīnas inženieriem, klīniskajiem farmaceitiem, veselības vadības menedžeriem.
Ir ieceres ārstu un rezidentu tālākizglītošanā, vēl vairāk stiprināt tālmācību un paplašināt e-studijas, lai jaunie speciālisti varētu attālināti apgūt zināšanas jebkurā citā vietā. Tas ir liels izaicinājums.
Es gribētu sekot citu Eiropas universitāšu piemēram un piedāvāt izglītību senioriem, lai pensionāriem būtu ar ko nodarboties. Iespējams, jau nākamajā gadā sāksies kursi par viņus interesējošām tēmām, piemēram, dabas zāļvielu izmantošanu, asinsspiedienu un onkoloģiju.
Šķiet, ārsta profesijas prestižs sabiedrībā nedaudz mazinājies. Vai jauniešu interese par medicīnu tāpēc nav sarukusi?
Tā nemazinās, un, manuprāt, tas nenotiks arī turpmāk, jo, kā reiz sacīja Mākslas akadēmijas rektors, vienmēr būs cilvēki, kuri māk mālēt un grib būt mākslinieki, tāpat ir ar dakteriem. Savā ziņā arī mediķi paši ir vainīgi, ka profesijas prestižs mazinājies, taču ārsti ir mūsu sabiedrības spogulis. Ja viņos ir problēma, tas nozīmē, ka tāda ir visā sabiedrībā.
Braukājot pa Latvijas rajoniem un tiekoties ar skolēniem, jūtama liela interese par medicīnas studijām. Protams, pie mums atnāk arī tie, kuriem pietrūkst spēju vai izturības, lai iegūtu ārsta diplomu, un tad no augstskolas nākas šķirties.
Vai daudziem interese par medicīnu nenoplok, pastrādājot par sanitāru?
