Tautā runā, ka ķirurgi operāciju laikā stāstot anekdotes. Vai taisnība? 6
Lielākā daļa ķirurgu ir jautri un strādājot padzen velnu. Daži klausās mūziku – kā kurā zālē. Protams, ir brīži, kad nepieciešams koncentrēties, bet, ja ir rutīnas darbs, var stāstīt anekdotes un papļāpāt par dzīvi, protams, ja pacientam ir vispārējā narkoze. Agrāk, kad operācijas veica lokālā anestēzijā, reiz ar sievu aizbraucām uz tirgu pēc zemenēm. Viens vīrs nāca pretī un prasīja, vai es viņu atceroties. Viņš mani gan bieži atminoties, jo operācijas laikā jutis sāpes, tomēr ļaunu prātu neturot.
Kauguru tirgū cits vīrs, kuram biju operējis kuņģa vēzi, sauca pa visu placi: dakter, nāciet šurp, es jums sēnes salasīju! Kā tu neiesi, tāds sirsnīgs cilvēks!
Vai jau karjeras sākumā radās interese arī par zinātni?
Kad sāku strādāt Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikā, ko vadīja Vladimirs Utkins, pastāvēja nostāja: zinātnieks vari nebūt, bet par zinātņu kandidātu noteikti jākļūst. Uzreiz sāku strādāt par pasniedzēju, vēlāk – par docentu. Vienu disertāciju uzrakstīju tepat, otru – strādādams Vācijā, kur man laimējās iesaistīties ļoti spēcīgā kuņģa vēža izpētes grupā.
Zinātni būtībā taisa jaunie doktoranti, bet profesori vada zinātniskos projektus. Tāpat kā rūpnīcas direktors pats nestrādā pie preses, arī zinātniskajā darbā nepieciešams vadītājs, kurš koordinē.
Manuprāt, Latvijā jāattīsta inovācijas. Ja ārstam radusies ideja un viņš to vēlas īstenot, būtu jāstrādā kopā ar citiem speciālistiem, piemēram, inženieriem, fiziķiem, biologiem, bioķīmiķiem. Latvijā daudz ko pēta pētīšanas dēļ, nezinot, vai to kāds izmantos, taču pasaulē arvien vairāk pievēršas lietišķajai zinātnei. Rīgas Stradiņa Universitātes Onkoloģijas institūtā, kas darbojas Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, cenšamies palīdzēt risināt slimnieku problēmas, nevis vienkārši pētīt to, kas mums šķiet interesanti. Protams, arī akadēmiskā zinātne ir vajadzīga, bet ar to var nodarboties ļoti bagātas valstis.
Esat daudz strādājis pārmantoto audzēju jomā. Vai par to ieinteresējāt arī dēlu Andri?
Viņš pats izvēlējās savu ceļu – jau kā students sāka darboties Pārmantotā vēža institūtā un aizstāvēja disertāciju par pārmantoto krūts vēzi. Šīs problēmas ir aktuālas visā pasaulē, bet pamatā viņš ir ķirurgs. Reizēm operējam kopā.
Ja pacients laikus atnāk uz Pārmantotā vēža institūtu, vai tas nozīmē, ka viņam būs iespējams palīdzēt?
Saslimšanas risku var noteikt pēc dažādiem kritērijiem un analīzēm. Ja tas pastāv, cilvēku iespējams pastiprināti novērot, lai vēzi atrastu un likvidētu agrīnā stadijā, piemēram, noņemtu zarnās izveidojušos polipu. Katrs būs dzirdējis, ka kinoaktrise Andželīna Džolija, kurai draudēja pārmantots krūts vēzis, izdarīja abpusēju mastektomiju un vēlāk izoperēja arī olnīcas.
Vai pienāks laiks, kad pārmantotā vēža slimniekiem varēs izmantot gēnu terapiju?
Tas ir jautājums, vai mēs uzvarēsim dabu. Varbūt spēsim salabot nepareizo gēnu, bet var gadīties, ka saslims kas cits, jo ķermenī viss ir saistīts. Pagaidām slimību nevar novērst ar cilmes šūnu starpniecību. Līdz laikam, kamēr tas notiks, manuprāt, vēl esam tālu, jo neprotam izveidot un iedot tām programmu.
Vai bieži saskaraties ar gadījumiem, kad pacients atnāk pie ārsta novēloti?
Protams, jo tauta tic labajiem burvjiem. Pirmais konsultants ir draudzene, otrais – šamanis, kuram atdod visu naudu. Tikmēr vēzis aug lielāks. Cilvēki staigā, kamēr krīt, kaut gan no ģimenes ārsta daudz ko var saņemt par valsts līdzekļiem. Gandrīz vienmēr pastāv iespēja veikt operāciju par valsts naudu, ja ne vienā, tad citā slimnīcā, ja ne uzreiz, tad vēlāk.
Kad strādāju Vācijā, visi slimnieki, kuriem bija atrastas trūces, tika izoperēti nedēļas laikā. Pat nepastāvēja jautājums, ka pacients varētu neierasties uz operāciju. Pie mums neatnāktu puse. Ja slimniekam stāstu, ka vēlāk būs grūtāk izoperēt, viņš atbild: tad jau redzēs.
Līdztekus citām tēmām esat pētījis pacientu dzīves kvalitāti ķirurģijā. Kādas ir jūsu atziņas?
Svarīgi, vai pacients pēc operācijas jūtas labāk kopumā un spēj iekļauties dzīves ritmā. Reizēm vēža slimniekam veic smagu operāciju, ķīmijterapiju, bet viņš nodzīvo tikpat ilgi kā tad, ja nekas nebūtu darīts. Rodas jautājums – vai bija vērts pacientu tā mocīt? Varbūt cilvēks būtu bijis laimīgāks, nodzīvojot īsāku, bet pilnvērtīgāku dzīvi?Arī ārstēšanas veids, kas šķiet labākais ārstam, ne vienmēr ir pieņemams pacientam. Gandrīz vienmēr pastāv vairāki varianti, un slimniekam kopā ar ārstu būtu jāizvēlas pieņemamākais.
Ja slimnieks grib nevis operāciju, bet gan starošanu un tā ir medicīniski pamatota, to arī vajag veikt, kaut gan, pēc ārsta domām, šajā gadījumā nav labākais ārstēšanas veids. Tikai izvēle jānoformē arī juridiski, lai pēc tam nebūtu pārmetumu.
Jūsu darbs universitātē jau otro reizi ir vainagojies ar rektora amatu, kurā ir saskare ne tikai ar medicīnu. Vai sākumā nebija grūti izprast finanšu un saimniecības jautājumus?
Man bija pietiekami liela dzīves pieredze. Daudzas lietas kā autodidakts zināju pietiekamā līmenī. Palīdzēja kopš bērnības diezgan labi attīstītā eksaktā domāšana. Protams, daudz ko nācās mācīties no jauna, bet universitātē jau strādā arī citi speciālisti. Slikts ir tas vadītājs, kurš pats visu dara. Darbi jāsadala un jākontrolē izpilde.
