Kad esat jutis vislielāko gandarījumu? 6
Man patīk tehnoloģiski sarežģītas operācijas, kurās izmanto modernas ierīces. Viskomplicētākā bija aknu transplantācijas operācija, ko varētu dēvēt par ķirurģijas virsotni. Daudzus gadus to nevarējām veikt birokrātisku iemeslu dēļ. Gandrīz vairs neticēju, ka to savā mūžā piedzīvošu. Viss izdevās labi. Cik zinu, operētā vīrieša ģimenē piedzimuši divi bērni, un viņš ir diezgan veiksmīgs uzņēmējs.
Pats sev varu sist uz pleca, jo, kaut gan daži to varbūt noliedz, esmu veicinājis Latvijas ķirurģijas attīstību. Astoņdesmito gadu beigās gadu strādāju Diseldorfas universitātes Ķirurģijas klīnikā. Pārkvalificējos uz Rietumu ķirurģiju, kurā bija atšķirīgas metodes, tehnoloģijas, ierīces, materiāli un instrumenti. Atgriežoties Latvijā, pārņēmu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadību, kur izdevās ieviest iegūto pieredzi un jaunas tehnoloģijas.
Ja operācija labi izdevusies, esmu ļoti priecīgs. Joprojām cenšos operēt vismaz vienu dienu nedēļā.
Rektora darbā gūtais gandarījums ir citāds, ne tik drīz parādās rezultāts. Universitātē jārisina daudz jautājumu, arī tādi, kas ir ne pārāk patīkami. Iedomājieties – gandrīz 1700 darbinieku, vairāk nekā 7000 studentu! Tas uzliek slogu. Ārkārtīgi emocionāli pārdzīvoju nepatikšanas. Taču, būdams rektors, varu ieviest novitātes augstākajā izglītībā, kas arī ir interesanti. Šo izvēli nenožēloju, jo par ķirurgu visu mūžu nevar strādāt.
Līdz kādam vecumam ārsts var kvalitatīvi operēt?
Domāju, ķirurgam labākais vecums ir no 35 līdz 60 gadiem. Lai nekļūtu smieklīgs, var operēt aptuveni līdz 70 gadu vecumam, taču arī ne katrs. Pašam jājūt, vai domāšana joprojām skaidra un nav zudusi spēja smadzeņu darbību savienot ar roku kustībām.
Operācijas rezultāts dažādu iemeslu dēļ ne vienmēr ir tik veiksmīgs, kā gribētos, un tad pacients vaino ķirurgu. Kā jūtaties šādās situācijās?
Tāpat kā daba ir kļūdaina un koki izaug šķībi, arī cilvēki mēdz kļūdīties. Ja iesiet pie drēbnieka šūt mēteli, arī tas ne vienmēr būs tieši tāds, kā iecerēts.
Ārsti iecienījuši melno jociņu, ka ķirurgs, kuram nav sava kapu kalniņa vai slimnieku ar komplikācijām, nav operējis. Protams, savas kļūdas un neveiksmes pārdzīvojam. Mums pacientu ir žēl. Tieši tāpēc ārsti tik ilgi mācās – līdz pat divpadsmit gadiem, lai pēc iespējas detalizētāk apgūtu visas ārstniecības metodes, lai nepieļautu kļūdas. Līdzīgi kā aviopiloti – kļūdīties vienkārši nedrīkst. Cena var būt ļoti augsta. Arī mani ārstējot, citi dakteri ir kļūdījušies. Tad var iet tiesāties. Jau kopš Mozus laikiem gandarījuma mehānisms, ar ko vismaz daļēji var dzēst neveiksmi, bijusi naudas kompensācija.
Kādreiz ārsts izdara to labāko, tomēr viss ir Dieva rokās. Varbūt rezultāts nav veiksmīgs tāpēc, ka pacients nav sevi pietiekami mobilizējis, lai izveseļotos. Citkārt šķiet, ka gaidāmas problēmas, taču viss aiziet kā pa diedziņu. Daudz kas atkarīgs arī no dabas un citiem spēkiem, kurus nevaram ietekmēt.
Kāda veida operācijas esat veicis visvairāk?
Jūtos pietiekami stiprs daudzās jomās, jo esmu vecās paaudzes ķirurgs, kas prot izoperēt visu. Tādu pēdējā laikā kļūst arvien mazāk. Protams, visu nedaru. Man ir iespēja izvēlēties tehnoloģiski sarežģītas operācijas, kas pašam patīk. Visvairāk veicu laparoskopiskas virsnieru un trūču operācijas.
Vai ir situācijas, kurās kā ķirurgs jūtaties bezspēcīgs?
Ķirurģijā nav kā terapijā – iedod noteiktas zāles un skatās, vai līdzēs. Ja esi sācis operāciju un nezini, kā pabeigt, nevari būt ķirurgs – nav iespējams atstāt vēderu vaļā un turpināt darbu rīt, lai gan pirms pārdesmit gadiem kāds vācu ķirurgs atsevišķās laikietilpīgās operācijās eksperimentālā kārtā tā rīkojās. Veica vienu posmu, aizveda slimnieku uz reanimācijas nodaļu un turpināja nākamajā dienā. Paši ķirurgi jokoja, ka nespēj visu dienu operāciju zālē nostāvēt, jo gribas uz labierīcībām un visu ko citu. Tas ir dakteru melnais humors. Tagad vairs tā nedara.
Protams, ir reizes, kad slimniekam nevaram palīdzēt. Ārsti arvien spēj izdarīt ko vairāk, taču daba ir gudrāka par mums, to pilnībā neatkodēsim.
