Rektors ar ķirurga aicinājumu. Saruna ar Jāni Gardovski 6
Rīgas Stradiņa universitātes profesora un rektora, habilitētā medicīnas doktora Jāņa Gardovska profesionālo gaitu atspoguļojumam ar pāris lappusēm par maz, jo paveikts ļoti daudz gan medicīnā, gan zinātnē, gan augstākās izglītības sitēmas pilnveidošanā, par ko saņemts III šķiras triju zvaigžņu ordenis. Viņš ir arī Paula Stradiņa klīniskās univesritātes slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes ķirurģijas katedras profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bet tie ir tikai daži no viņa amatiem.
Vai jums jau bērnībā bija skaidrs, ka vēlaties būt ķirurgs?
Sākumā, tāpat kā daudzi puikas, gribēju būt lidotājs vai kosmonauts. Taču vēlāk tieši ārsta profesija šķita interesanta un pat radoša. Man patīk, ka ķirurģijā ir daudz roku darba, operācijās jāizmanto dažādas ierīces, turklāt ātrāk nekā citās specialitātēs var redzēt darba rezultātu.
Kas ķirurģijā ir visgrūtākais un nepatīkamākais?
Jābūt ne tikai zināšanām, bet arī tehniskām spējām tās izmantot. Apgūt praktiskās iemaņas ir pat grūtāk nekā teoriju. Vienam tas padodas vieglāk, citam – grūtāk, dažiem vispār nesanāk. Liela nozīme ir roku un pirkstu veiklībai. Treniņam palīdz adīšana, tamborēšana, mūzikas instrumentu spēlēšana. Esmu beidzis mūzikas skolu, agrāk spēlēju vijoli un klarneti.
Ķirurga darbā ir daudz stresa. Operācijas mēdz ievilkties, un, stāvot neērtā pozā, sāp mugura. Agrāk bijām spiesti ieelpot kaitīgās narkozes gāzes. Operācijas lauks tiek spēcīgi izgaismots, un spožā gaisma var nelabvēlīgi ietekmēt redzi. Iespējams inficēties ar HIV, C vai B hepatītu un citām slimībām.
Kādu atceraties darba gaitu sākumu? Rokas netrīcēja?
Protams, uztraukums bija liels! Rīgas Medicīnas institūta ķirurgu grupas kuratore docente Jella Upmane veica galvenokārt kāju vēnu operācijas un atļāva tajās piedalīties arī mums, studentiem. Tolaik prakse jauno mediķu dzīvē ienāca ātrāk nekā tagad. Sestajā kursā jau diezgan daudz darījām paši, kas profesionālajā ziņā bija ļoti vērtīgi.