Rekonstruējot barikāžu laiku. Līga Granta recenzē Viestura Kairiša spēlfilmu “Janvāris” 12
Līga Granta, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko Latvijas pirmizrādi piedzīvoja Viestura Kairiša jaunā filma “Janvāris”, kas pasaulē to pieredzēja jūnijā prestižajā ASV Traibekas filmu festivālā, iegūstot žūrijas balvu kā labākā ārzemju filma.
Pa šo laiku “Janvāris” paspējis iegūt arī labākās filmas godalgu Romas Starptautiskā filmu festivāla konkursa galvenajā Progresīvo filmu kategorijā, un Nacionālais kino centrs filmu izvirzījis arī kā Latvijas pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai “Oskars” Labākās ārvalstu filmas kategorijā. Patiešām grandiozi panākumi filmai, kuras ceļš pie mums Latvijā tikai sākas.
Viesturs Kairišs ir īpašs režisors, katra viņa filma kļūst par notikumu ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā, viņš saņēmis vairākus “Lielos Kristapus”, filmas ieguvušas balvas starptautiskos filmu festivālos. Varētu domāt, ka “Janvāra” panākumi ir tikai likumsakarīgi, tomēr režisors savā daiļradē ir tik dažāds, ka katrs darbs jāskata kā atsevišķa parādība, un nekad nevar zināt, ko sagaidīsim nākamreiz.
“Janvāris” ir filma par jauna cilvēka sevis meklēšanu uz vēsturisku notikumu fona. Tās galvenais varonis Jazis, 18 gadus vecs jaunietis, sapņo par kinorežisora karjeru. Ar 18 mm kinokameru viņš filmē, viņaprāt, ģeniālus kadrus. Pateicoties šai pašai kamerai, Jazis kļūst par 1991. gada janvāra svarīgāko notikumu aculiecinieku – Preses nama ieņemšana, notikumi Viļņā, barikādes Vecrīgā, apšaude pie Iekšlietu ministrijas.
Caur viņa piedzīvojumiem skatītājs kļūst par liecinieku visiem šiem vēsturiskajiem notikumiem. Daļa no mums tajos piedalījusies tieši uz barikādēm, daļa sekoja līdzi pieejamajos plašsaziņas līdzekļos, bet jaunākā paaudze dzirdējusi no vecākiem un mācījusies skolā. Dokumentālos kadrus no barikādēm un apšaudes pie Iekšlietu ministrijas redzējis teju katrs, tos redzam katru janvāri televīzijā un jau zinām no galvas, jo šo dokumentālo liecību ir maz.
Filmas veidotāji atļāvušies tos papildināt ar šobrīd filmētiem kadriem un dara to tik meistarīgi, ka iestudētais materiāls organiski saplūst ar dokumentālo. Tas panākts, filmējot ar tolaik izmantoto tehniku – to pašu 18 mm kinokameru un “Betacam” videokameru – un, protams, nevainojamu montāžu.
Visa filmas estētika perfekti atspoguļo 1991. gada sākuma vidi. Filmas mākslinieciskais risinājums veidots barikāžu laika rekonstrukcijā, iedvesmojoties no operatora Zigurda Vidiņa, žurnālistes Ilzes Strengas, operatoru Kristapa Liepiņa un Aleksandra Demčenko 1991. gada materiāliem.
Filmas māksliniece Ieva Jurjāne barikāžu laikā studēja Latvijas Mākslas akadēmijā un katru dienu rakstīja dienasgrāmatu. Pēc tās viņa vadījusies, restaurējot tā laika vidi filmā. Viņa īpaši meklējusi tās detaļas, kas izsaka jaunu cilvēku tiekšanos pēc brīvības un izraušanās. Atainot laiku, kuram mūsu vidū ir daudz liecinieku, nemaz nav viegli.
Neskatoties uz to, ka filmas veidotāji paši to atceras, atmiņa ir subjektīva, un vienmēr atradīsies kāds, kas teiks: “nē, toreiz tā nebija”. Iespējams, tā būs arī šoreiz, bet šķiet, ka filmas veidotāji pārdomājuši ik detaļu. Pat līdz tādam sīkumam, ka filmas grima māksliniece Ilze Trumpe ņēmusi vērā, ka tolaik nebija matu kondicionieru un visiem mati bija pelēcīgi nespodri. No šejienes arī dominējošā krāsa – pelēkā.
Režisors teicis, ka filma ir daļēji autobiogrāfiska – attēloto notikumu laikā Viesturam Kairišam pašam bija 19 gadu un viņš bija jauns kinomīlis. Režisors, kurš pats ir arī scenārija autors, radījis brīnišķīgu jaunieša tēlu. Viņš ar lielu mīlestību parāda stūraino, neveiklo, savas ģenialitātes un arī mazvērtības kompleksu mākto puisi ar viņa jaunieša maksimālismu un tīniskajām pretrunām. Ar uzdevumu spīdoši tiek galā galvenās lomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots, ne velti viņš Romas Starptautiskajā filmu festivālā izcīnījis labākā aktiera darba balvu.
Un, protams, jaunieši neiztiek bez aizraušanās, attiecībām un pirmās mīlestības. Juzis satiek Annu (Alise Dzene), tikpat aizrautīgu kino entuziasti, kura ir ne tikai domu biedrene, bet kļūst arī par konkurenti. Aktrises sniegums ir pārliecinošs, viņas splīnīgā tīne, kas pilnīgi izmainās, pirmo reizi dzīvē satiekoties ar nopietnu pienākumu, ir kolorīta. Pārīša attiecības ir uzspēlētas, pilnas bravūras, kas pazūd vienkārša bērnišķīga prieka priekšā. Īpaši aizkustinoša ir pirmā seksa aina – neveikli, samocīti un skaisti.
Patiesībā visu filmas aktieru izvēle ir veiksmīga, režisora un aktieru kopdarbs pārliecina, filmā izveidojies brīnišķīgs ansamblis. Varbūt mazliet mulsina igauņu aktieris Juhans Ulfsaks režisora un operatora Jura Podnieka lomā, bet tas ir saprotams, jo nav viegli attēlot reālu vēsturisku personu, par kuru daudziem vēl aizvien ir dzīvas atmiņas.
“Janvāris” ir notikums ne tikai Latvijas kino, bet visā mūsu sabiedriskajā dzīvē. Filma dažiem restaurē, dažiem atklāj 1991. gada notikumus un dara to aizraujoši, bez didaktikas. Tā ir vēsturiska filma, kas objektīvus notikumus atklāj caur subjektīvu prizmu. Un tā ir arī iespēja saprotami un interesanti parādīt mums tik svarīgo laiku starptautiskā mērogā. Somu režisors Juho Kuosmonens pēc latviešu filmas noskatīšanās Romas Starptautiskajā filmu festivālā teica, ka žūrija par “Janvāri” bijusi absolūti vienprātīga un savu atzinumu pamatoja gan filmas mākslinieciskajos risinājumos, gan stāsta nozīmīgumā.
