Polija nolēmusi pieprasīt no Vācijas kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem Otrajā pasaules karā 46
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Polija nolēmusi pieprasīt no Vācijas kompensāciju par tai nodarītajiem zaudējumiem Otrajā pasaules karā 1939.–1945. gadā, ceturtdien, iepazīstinot ar trīs sējumu biezo īpašās Polijas parlamenta komisijas vadībā sagatavoto zaudējumu aprēķināšanas ziņojumu, visai apsūdzošā retorikā pavēstīja Polijā valdošās nacionālkonservatīvās partijas “Likums un taisnīgums” (PiS) priekšsēdētājs Jaroslavs Kačiņskis.
Viņš arī atklāja pieprasāmo zaudējumu summu – vairāk nekā 1,3 triljoni, tātad vairāk nekā tūkstoš miljardu eiro. Paziņojumam bija izvēlēts simbolisks datums, jo vakar apritēja 83. gadskārta, kopš 1939. gada 1. septembrī nacistiskā Vācija iebruka Polijā, uzsākot Otro pasaules karu.
Bez kompleksiem
Ziņojumu par Vācijas nodarītajiem postījumiem Polijas parlamenta komisija un ap 30 vēsturnieku, ekonomistu un citu jomu speciālistu PiS deputāta Arkadiuša Mularčika vadībā sāka gatavot 2017. gadā. Tā galīgais pabeigšanas termiņš bija šī gada februāris, taču publiskošanai vajadzēja politisku lēmumu.
Pagājušā gada novembrī Polijas premjers Mateušs Moraveckis gan sprieda, ka kompensācijas pieprasījumi no Vācijas neesot darba kārtībā. Savukārt Mularčiks pētījuma prezentēšanas priekšvakarā Polijas radio atzīmēja, ka tālākās “politiskās vai diplomātiskās” darbības ar ziņojumu ir Polijas valdības un partijas “Likums un taisnīgums” kompetencē.
Vakar uz svinīgo pētījuma atvēršanu Varšavas Karaļa pilī bija ieradies gan premjers Moraveckis un valdības ministri, gan parlamenta – Seima – priekšsēdētāja Elžbeta Viteka un citas augstas amatpersonas. Kačiņskis, kuru uzskata par politiski ietekmīgāko cilvēku Polijā, atzina, ka apzinās – Vācijas reakcija būs negatīva, taču par tādām lietām jācīnās daudzus gadus: “Mēs nesolām, ka tas būs ātrs panākums.”
Novērotāji jau agrāk atzīmējuši, ka reparāciju jautājums var nopietni apgrūtināt Vācijas un Polijas attiecības, taču tā uzturēšana partijai ir svarīgs iekšpolitisks jautājums. Sabiedriskās domas aptaujas jūlijā liecina, ka kompensācijas pieprasīšanu atbalsta 64% poļu. Kādā citā uzstāšanās reizē Kačiņskis izteicās: “Vācija ir samaksājusi kompensāciju Francijai un ebrejiem. Vai mēs esam sliktāki?” Arī vakar viņš uzsvēra, ka ir runa par valsts pašcieņu un Polijai jāatbrīvojas no “kompleksiem”.
Tiesiski apstrīdami
Publiskotajā pētījumā analizētas iespējas izvērtēt naudas izteiksmē demogrāfiskos zaudējumus, kā arī aprēķināts posts, ko karš nodarīja nekustamajiem un kustamajiem īpašumiem, mākslas un kultūras vērtībām. Darbā tāpat mēģināts rekonstruēt, kāda būtu Polija šodien, ja neizceltos Otrais pasaules karš. Pēc Mularčika sacītā, lielākā vai mazākā mērā zaudējumu aprēķināšana ritējusi pie visām varām kopš 20. gadsimta 40. gadiem, taču darbs nekad nav ticis pilnībā noslēgts un īsti nav arī tagad, jo tā ir milzīga starpdisciplināra tēma, kas prasītu desmit gadus nepārtrauktu pūļu un aizņemtu vairāk nekā desmit sējumu.
Kara gados Polijā dzīvību zaudēja līdz sešiem miljoniem pilsoņu – aptuveni piektā daļa no tā laika kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Nevienā citā valstī šis īpatsvars nav bijis tik liels. Arī materiāli kara gados Polija tika izpostīta vairāk nekā citas Eiropas zemes. Galvaspilsētu Varšavu praktiski nolīdzināja līdz ar zemi. Nodarīto zaudējumu apmēru rēķināja arī tūlīt pēc kara, 1946./1947. gadā, un toreiz tas bija ekvivalents ap 800 miljardiem eiro.
Vācijas politiķi, tostarp valsts prezidents Franks Valters Šteinmeiers, nenoliedz Vācijas morālo atbildību, taču iepriekš vairākkārt noraidījuši Polijas reparāciju prasības, aizrādot, ka tas nav pareizākais ceļš slēgt rēķinus ar pagātni. Kad Vācijas kanclers Olafs Šolcs pērn decembrī vizītē apmeklēja Varšavu, viņš atgādināja, ka Vācija ir viena no lielākajām maksātājām Eiropas Savienības (ES) budžetā, savukārt Polija ir valsts, kas no ES budžeta saņem visvairāk.
Berlīnes ieskatā, reparāciju prasībām nav juridiska pamata. Vispirms Polija 1953. gada augustā pati no tām atteicās. Vēl pirms tam 1945. gada vasaras beigu Potsdamas konferencē sabiedrotie vienojās, ka PSRS var reparācijām izmantot okupēto Austrumvāciju. Lēš, ka līdz 1953. gadam no padomju okupācijas zonas demontēja un izveda ap 3000 uzņēmumu un vēl milzīgu skaitu dažādu preču. Daļa no tā pienācās arī Polijai. Taču poļu vēsturnieki tagad apgalvo, ka PSRS iekārtas nav devusi par brīvu.
Apmaiņā Polijai vajadzējis nodrošināt PSRS ar akmeņoglēm. Savukārt Aukstā kara apstākļos pieņemtais atteikums no reparācijām bijis Maskavā noteikts PSRS pārraudzītās Polijas marionešu valdības lēmums, kas attiecies vienīgi uz Maskavas kontrolēto Vācijas Demokrātisko Republiku, tas ir, Austrumvāciju, un tātad nav saistošs.
Taču vācu politiķi jautājumu vienalga uzskata par tiesiski un politiski izsmeltu līdz ar tā saukto “četri plus divi” vienošanos, kad 1990. gada vēsturiskās Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis – Mihaila Gorbačova PSRS, ASV, Francija un Lielbritānija – piekrita Austrumvācijas un Rietumvācijas lēmumam apvienoties vienotā Vācijā. Toreiz tika izskatīti arī atkalapvienošanās ārpolitiskie aspekti un nekādas pretenzijas netika izvirzītas. Tiesa, ne Polija, ne citas nacistu reiz okupētas valstis sarunās nepiedalījās un reparāciju tēmu tajās neskāra.
