Rēķins par ilgām. Intervija ar dzejnieci Ingu Pizāni un viņas dzejas kopa 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Inga Pizāne šobrīd ir viena no labāk zināmajām latviešu vidējās paaudzes dzejniecēm. 2020. gadā saņēma Ojāra Vācieša prēmiju par otro dzejas krājumu “Siena, ko nosiltināt” (Jāņa Rozes apgāds, 2019). Šogad izdots trešais krājums “Tas pats izmisums, tikai ar puķēm” (Jāņa Rozes apgāds, 2022). Viņa aizraujas ar fotogrāfiju un turpina rakstīt.
23. novembra vakarā Daugavpils Rotko centrā būs viņas autorvakars “Tas pats izmisums un mazliet pēc”, kur varēs dzirdēt dzeju, lasījumam fonā plūdīs arī autores melnbaltās fotogrāfijas. “Būs gan tās, ar kurām tiku “Foto Kvartāla” balvas finālā, gan citas,” sola Inga.
“Džeids Vils šobrīd tulko manus jaunākos dzejoļus, kas, cerams, sasniegs publiku drukātā veidā, būs lasāmi ārzemju literāros žurnālos. Esmu sākusi darbu pie materiāla ceturtajam dzejas krājumam, turpinu rakstīt prozu.”
– Kāpēc vēl nav prozas grāmatas?
I. Pizāne: – Visticamāk, tādēļ, ka sapratu: līdz šim prozā un dzejā esmu risinājusi ļoti līdzīgas tēmas un motīvus, negribas atkārtoties. Manā atvilktnē ir stāstu krājums un gandrīz pabeigta bērnības memuāru grāmata, taču šaubos, vai tur ir pateikts kaut kas jauns. Vai ar to, ka tas ir rakstīts citā žanrā, ir gana? Prozā turpinu taustīties. Sapņoju izdot fotogrāmatu – piemēram, savijot foto ar dzeju.
– Kā tu nonāci līdz fotogrāfijai?
– Līdz fotogrāfijai nonācu fotografējot – tieši tik vienkārši. Foto skolās mācījusies neesmu, vien vērojusi daudzu fotogrāfu darbus muzejos un fotogrāmatās, kā arī izgājusi kursus “Seeing Through Photographs”, ko tiešsaistē organizēja Ņujorkas modernās mākslas muzejs MOMA un kur īsi, bet aizraujoši tika pasniegta fotogrāfijas vēsture un konteksti. Mani vienkārši ļoti aizrauj pasaules vērošanas process caur objektīvu.
Tehnoloģijai nepievēršu lielu uzmanību, man ir pusprofesionāla “Canon” kamera, un jau ilgu laiku neesmu to mainījusi. Veidoju vairākas fotosērijas, kā arī nākas fotografēt darba vajadzībām, tāpēc treniņa pietiek. Līdzīgi kā ar rakstīšanu, esmu secinājusi, ka arī fotogrāfiju var labi iemācīties, ja dara to katru dienu un interesējas par to, kas fotogrāfijā notiek un ir jau bijis. Manu fotoredzējumu ietekmē kino skatīšanās, kas arī ir vizuāla māksla un kur pievēršu uzmanību kadrējumam. Runājot par modeļiem, tie fotogrāfijās vairāk vai mazāk nonāk nejauši. Mūs kopā saved dzīve un notikumi, laiks, telpa.
– Kā jūties pēc trešā dzejas krājuma?
– Trešais krājums nu jau dzīvo savu dzīvi. Tiek labi lasīts, bet trūcīgi recenzēts. Kopumā ir liels prieks un gandarījums par šo grāmatu. Jā, tur ir vairāk arī paskarbu motīvu (vecvecāku sērija un kara dzejoļu sērija), taču intuitīvi ceru un ticu, ka mana dzejas apguve un kvalitāte ir augusi.
– Kur tu redzi sevi pēc desmit gadiem?
– Gribētos, lai nepazūd aizrautība ar pašu rakstīšanas procesu, lai izdodas atrast jaunas izteiksmes, noskaņas, tēmas, varbūt pat žanrus un sev neapnikt. Tad pēc desmit gadiem būšu tepat – latviešu literārajā vidē, un tas man ļoti patiktu. Visticamāk, tās varētu būt plus divas vai trīs grāmatas manā radošajā biogrāfijā, bet par pārējo ļaušu spriest literatūrzinātniekiem un lasītājiem.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Dīvainā kārtā – vai tieši likumsakarīgi – Inga Pizāne ar laiku arī ļoti smeldzīgus dzejas motīvus apaudzē ar lielāku jēgu. Piemēram, it kā pazīstamo vientulības motīvu, kas gan viņas rokās (kā arī urbānās noskaņas dēļ) sāk izskatīties pēc stilīga romantiska apdeita, kas ir bijis pieejams mums visiem, tikai nenovērtējām.”
IELA IR TUKŠA
I
Iela ir tukša un klusa
kā ezers bezvējā.
Neviena putna, nevienas elpas.
Viss ir aizmidzis vai vienkārši tur ciet acis,
izlikdamies, ka guļ,
līdz izlikšanās kļūst par izlikšanos.
Es mēģinu iztēloties, kā tu krīti miegā.
Aiz acu kaktiņiem tevi jau gaida sapņi norunātajā laikā.
Bet tu kavē, pūlēdamās aizmigt.
Kā mazi bērni mēģina aizmigt,
iespieduši padusē rotaļu delfīnu vai zaķi, kurš sargās miegu.
Bet! Kurš sargās šīs tukšās ielas miegu?
Kurš sargās nogurušu vecāku miegu?
Kuri patiesībā vēl tikai gaida rindā
uz savu miegu pie bērnu gultām?
Kurš sargās apsargu miegu,
kad viņi pārnāks no rīta,
un iela pie loga vairs nebūs ne tukša, ne klusa?
Kurš sargās mana dzejoļa miegu?
Lai tas ir možs un izgulējies.
Kurš sargās manu miegu,
kamēr domāju par tavu?
Kurš sargās manu miegu,
kamēr es sargāju to,
kas starp mums nenotiks?
II
Iela ir tukša,
un tukšums ir iela
bez numura.
Mēs visi tur dzīvojam,
meklējam mēbeles, dzīvokļus, dzīves, lai to aizpildītu.
Lai aizpeldētu no sevis.
Tik smagi ir airi.
Varbūt uz Bali aizlidot?
Bet varbūt izraudāties tepat,
uz šīs tukšās ielas,
kas ir tikai šķietami tukša.
To piepilda vasaras lietus,
pēdējās ceriņieelpas, izelpas,
smarža no cilvēka būtības
lēnām pamet šo ielu.
Mēness tam visam liecinieks.
Mēness būs mājas tavam skatienam,
bet domas iztukšos nogurums,
miegs piezagsies klusāk par nakti.
Es būšu tavs pulkstenis,
lūdzu, pamodini, un es pateikšu precīzi,
cik ļoti iela ir tukša.
III
Iela ir tukša un gaisma ir palsa,
un kaijas ir skaļas virs ielas,
modina, modina: celies!
es puspamodusies
meklēju atpakaļceļu, bet sapnī
nevienas ceļazīmes uz nomodu,
es noriskēju un ceļos.
Vai te atkal viss būs kā vakar?
Vai šī ir tā saucamā rītdiena?
Es atkal mīlēšu tevi? Tas ir dārgi.
Es pieploku logam un jūtu, ka pilsēta
sakustas kā mazulis mātes vēderā.
Ar kaijas kliedzienu
piedzimst rīts.
Un uzlido pilsētas debesīs.
Uz kaiju spārniem nav
vēzienu skaitītāja. Sirds datiem nav
abonēts bezlimits. Tas ir dārgi un
nav iespējams. Tas ir tik dārgi.
Un katru mēnesi
pienāks rēķins par ilgām.
Un es nezinu, vai varēšu samaksāt.
IV
Iela ir tukša, bet tikai tāpēc,
ka cilvēki, pēc kuriem es ilgojos,
pa to šodien nav gājuši.
Varbūt rīt vai nekad
to piepildīs smiekli,
kurus es nedzirdēšu vai kuri
piederēs garāmgājējiem,
un tieši tāpēc iela šķitīs tik tukša,
bet tad manā logā iespīdēs vakara gaisma,
un es to palūgšu uzkavēties,
un mēs kopā lūkosim manus bērnības fotoalbumus,
kas jau gadiem nav kustināti,
un gaisma jutīsies aizkustināta, bet, man nemanot,
būs aizšalkusi uz kaimiņa logiem.
Es attapšos viena.
Aci pret aci ar bērnību.
Pilnīgā tumsā.
Un iekliegšos tik skaļi,
ka nevienam šī iela
vairs neliksies tukša.
V
Iela ir tukša.
Es eju ar saldējumu rokās
un domāju, vai nevajadzēja izvēlēties citu…
Ielu, pilsētu, saldējumu?
Tikai neraksti “dzīvi”!
Saldējumam ir piparmētru garša.
Bet domām – bezjēdzīguma piegarša.
Pilsēta šovakar nogurusi pati no savas
kņadas. Kā cilvēks.
Apklusti, es sev saku. Un apklustu.
Lai runā mans mīļais draugs!
Runā, mīļo tukšum, no pakrūtes valstības!
Runā. Parunāsim par ielu, kas neved
tālāk par izmisumu un absurdiem dzejoļiem.
Runā. Parunāsim par grāmatu,
ko šovakar pārlasu, jo neatceros, par ko tā ir.
Ko dotu? Atcerēšanās.
Ilūziju par atgriešanos?
Nekur nevar atgriezties.
Var tikai izvēlēties nākamo ielu, pilsētu, saldējumu. Un nožēlot var,
ja gribas. Man negribas, bet
rokās man izkusis saldējums.
