Juris Lorencs: Ungāru rēķins Briselei 3
Ungārijas premjers Viktors Orbāns nupat piesūtījis Eiropas Savienībai rēķinu 440 miljonu eiro apmērā. Tā ir tieši puse no summas, ko Ungārija iztērējusi žoga celtniecībai uz robežas ar Serbiju. Iespaidīgā būve nākotnē sargāšot Eiropu no bēgļu straumēm.
Godīgi sakot, ja paraugās kartē, tad “Orbāna žoga” praktiskā jēga nav īsti saprotama. Ungārijas robeža ar Serbiju, kas gan nav ES valsts, ir tikai viena no daudzajām Ungārijas robežām un arī ne pati garākā. Kas notiks, ja bēgļu straumes nākotnē atradīs jaunus ceļus, jau pāri Rumānijas vai Horvātijas robežām? Vai parādīsies jauni žogi arī ES iekšienē?
Brisele pagaidām reaģējusi ar ironiju un sarkasmu, bet vācu prese Orbāna rīcību dēvē par “cinisku”. Maz ticams, ka Orbāns tiešām cer saņemt naudu no Briseles. Rēķins Eiropai drīzāk vērtējams kā politiska akcija, daļa no gaidāmo Ungārijas parlamenta vēlēšanu kampaņas. Tāpat kā Orbāna runa, ko viņš teica 22. jūlijā studentu vasaras nometnē Rumānijas kūrortpilsētā Beiletušnadā. Tajā Ungārijas premjers uzstājās gandrīz vai kā “baltās un kristīgās Eiropas” glābējs. Savu runu viņš beidza ar vārdiem: “Pirms divdesmit septiņiem gadiem mēs domājām, ka Eiropa ir mūsu nākotne. Tagad mums šķiet, ka Eiropas nākotne esam mēs.”
Par šiem vārdiem var pasmaidīt, bet būtība jau slēpjas citā apstāklī. Proti, jautājumā, ko katrs saprot ar “Eiropas nākotni”. Kontinenta rietumos un austrumos, Rietumeiropā un Krievijā gadu no gada pieaug etniskā un reliģiskā daudzveidība, kas pirmām kārtām nozīmē islāma ietekmes pieaugumu. Ja vietējie iedzīvotāji to pieņems, tad Rietumeiropa un Krievija pārvērtīsies par Amerikai līdzīgu “kausējamo katlu”. Protams, arī pēc 100 gadiem Parīzē runās franciski, Berlīnē vāciski un Maskavā krieviski, bet cilvēku mentalitāte, to kulturālā identitāte būs mainījusies. Ja ne, tad sabiedrībā neizbēgami pieaugs spriedze starp pamatnācijām (krieviem, vāciešiem, francūžiem utt.) un iebraucējiem. Jaunākais piemērs – skandāls Maskavā, kur dažu skolu vadība pārcēla svinīgo 1. septembra pasākumu uz 4. septembri. Iemesls – mācību iestādes atrodoties pārāk tuvu pilsētas mošejām. Tajās sakritības dēļ tieši 1. septembrī lielā skaitā pulcējās Krievijas galvaspilsētas musulmaņi, lai noturētu Kurban-Bairama jeb Upurēšanas svētku dievkalpojumu. Eļļu ugunī vēl pielēja Maskavas galvenā musulmaņu garīdznieka izteiktie atzinības vārdi šo skolu vadībai, kurš nevietā un nelaikā atgādināja, ka “pilsētā jau dzīvojot vismaz divi miljoni musulmaņu”.
Bet starp Krieviju un Rietumeiropu atrodas reģions, kas joprojām paliek etniski viendabīgs, “balts” un vismaz formāli arī kristīgs. Vispirms tās ir Višegradas valstis – Polija, Čehija, Slovākija, Ungārija, arī Rumānija, Slovēnija un Horvātija. Savukārt bijušās padomju republikas no Igaunijas līdz pat Gruzijai aizvadītajos gados kopš PSRS sabrukuma kļuvušas etniski homogēnākas, tajās pieaug pamatnāciju īpatsvars, turklāt šie procesi tupinās joprojām. Jo kurp tad dodas aizbraucēji no bijušajām padomju republikām? Virzieni ir trīs – etniskā dzimtene, relatīvi turīgā Krievija vai vēl bagātākā Rietumeiropa, jau retāk ASV. Piemēram, Ukrainā dzīvojošie armēņi šodien atgriežas Armēnijā, meklē darba iespējas Krievijā vai Eiropā.
Šīm attīstības tendencēm piemīt ilglaicīgs politisks, ekonomisks, sociāls raksturs, turklāt vēl nepavisam nav skaidrs, kurš būs ieguvējs ilglaicīgā perspektīvā. Varbūt patiešām taisnība ir Orbānam? Ungārijas premjeram var piekrist vai nepiekrist, bet viņa izteiktajos brīdinājumos ieklausīties derētu.
