Anda Līce: Cilvēks sev ir atklājis brīnišķīgu slēptuvi – cilvēktiesības 17
Vārds “cilvēktiesības” publiskajā telpā skan no rīta līdz vakaram, un tas nozīmē – ar šo lietu tiešām kaut kas nav kārtībā gan pēc būtības, gan to, ka cilvēktiesības tiek pārprastas. Ar tām piesedzas izdevīgums vai vienkārši nekaunība. No vienas puses – cilvēktiesības tiešām tiek nemitīgi pārkāptas, no otras – pilnīgi ignorētas. Kad sabiedrība ir morāli atmiekšķēta, kaunināšana un runāšana par sirdsapziņu, pienākumiem un atbildību neko nelīdz. Lai pārsistu biezo egoisma čaulu, ir vajadzīgs gāzt ar rungu. Dzīve katram piemeklē savu – vienam par rungu kļūst likuma pants vai pat cietuma restes, citam – slimības gulta, vēl kādiem – bailes zaudēt darbu un sabojāt reputāciju, kā tas izrādījās ar likumu par alimentu nemaksātāju vārdu publicēšanu. Nemaksātāju skaits tagad nedaudz ir sarucis. Tas gan nav skāris tos hroniskos nekauņas, kuriem nospļauties uz savu reputāciju un par kuriem tautā saka: to neiztaisnos pat kaps.
Katram laikmetam ir savi kauna stabi, padomju laikos, piemēram, dažādi nogrēkojušos lika sienas avīzēs, rīkoja biedru tiesas un sauca uz pārrunām pie partijas sekretāra, kurš bieži vien pats nebija daudz labāks. Ja savā vairākumā sabiedrība ir morāli vesela, tā lietas sauc to īstajā vārdā, negodīgus cilvēkus nosoda un no viņiem novēršas, nevis skatās ar skaudību un pat apbrīnu. Visās tautās milzīga loma ir bijusi un ir reliģiskajai audzināšanai.
Tādi nu mēs esam – reizē radības kronis, taču savas dabas nemainīguma dēļ – arī diemžēl primāti, kas, dzīvojot bez jebkādiem ierobežojumiem, nespēj neradīt problēmas. Cilvēka mūža lielā drāma ir tā, ka viņa fiziskais ķermenis kopā ar ego aug un attīstās pats, kamēr garīgajā ķermenī, lai tas neizaugtu kropls, ir ļoti daudz jāiegulda. Tas prasa pašdisciplīnu, izpratni un lielu mīlestību. Ja tā kopā ar gudru audzināšanu nav saņemta bērnībā, vēlāk nav ko dot arī tālāk un cilvēks dzīvo ar nepamodinātu apziņu.
Mūsdienu cilvēks sev ir atklājis brīnišķīgu slēptuvi – cilvēktiesības. Cietumnieks tagad drīkst pieprasīt sev visu to pašu, kas pienākas brīvajiem, un, lai cik tas skanētu absurdi, labiekārtoti cietumi daudziem kļūst par iekārojamu vietu. Sabiedrība, kura nevēlas celt augstāk morāles latiņu, ir spiesta celt jaunus cietumus. Izdarīt otro parasti ir daudz vieglāk nekā pirmo.
