Laiks NEdziedē visas rētas 0
Saka, ka laiks dziedē visu, bet ne šajā gadījumā. Gadi iet, bet sāpes tikai pieņemas spēkā. “Slimība šobrīd mani skar (fiziski) vairāk nekā pirms trim gadiem, kad man to atklāja. Ja tolaik es vēl varēju to kaut cik izturēt, tad šobrīd ir krietni smagāk. Izdzirdot vārdus ‘’būs jākāpj pa kāpnēm’’, ‘’priekšā ir kāpnes’’, es sastingstu. Ir arī ļoti daudz citu sīkumu, kuri man izraisa sāpes vai izteiktu diskomfortu. Piemēram – tādas ikdienišķas darbības kā durvju atvēršana vai apskaušanās. Ilgstoša sēdēšana vienā pozā, sēdēšana ar sakrustotām kājām, apsēšanās uz zemākiem krēsliem, piecelšanās no jebkura krēsla, ilgstoša pildspalvas turēšana – arī šīs vienkāršās lietas rada sāpju sajūtu locītavās.” Artrīts pavisam noteikti sarežģī dzīvi – ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Pirmkārt, šī slimība raisa ļoti daudz sāpes, otrkārt, protams, ir arī psiholoģiskais faktors. Tas, cik ļoti slimība ietekmē psiholoģiski, ir atkarīgs no katra cilvēka paša. “Ir gadījumi, kad cilvēks nespēj tikt galā, jo padodas. Es cenšos par to nedomāt, bet tāpat ik minūti kāda asa, negaidīta sāpe locītavā man par to atgādina…”
Ir lietas, no kurām jāatsakās artrīta dēļ. Glorija atklāj, ka ir bijis jāatsakās arī no ļoti iemīļotām nodarbēm: “Kaut vai pirts apmeklējumi, manas tik ļoti iemīļotās karstās vannas. Artrītam “nepatīk” mitrs un vēss klimats, un tieši tāds ir pie mums Latvijā. Jāatsakās no daudzu pasākumu apmeklējumiem, jo visbiežāk tie notiek brīvdienās, bet piektdienas vakarā esi saņēmis savu stipro zāļu injekciju, un pārējās brīvdienas tu noguli kā dārzenis gultā. Man patīk garas pastaigas gar jūru, nakšņošana teltīs, bet tagad ir jāatsakās arī no tā, jo locītavas to vienkārši neļauj.”
Bet, par spīti tam, meitene saglabā pozitīvu nostāju. “Galvenais ir sevi psiholoģiski pozitīvi noskaņot. Kā jau teicu, slimību ļoti ietekmē arī psiholoģiskais faktors un stress. Protams, sāpes neļauj aizmirst par slimības esamību, bet ārkārtīgi piepildītā ikdiena liek aizmirst par ārstēšanu. Ir jānodarbina sevi, Ir ļoti, ļoti, ļoti jāpiespiež sevi ārstēties, jo neviens cits tavā vietā to zāļu sauju no rīta, pusdienās un vakarā nenorīs. Teikšu kā ir – tas ir grūti. Brīžiem man nolaižas rokas un es vairs nezinu, vai ir jēga ārstēties, jo visas medikamentu blakusparādības (nepārtraukti sliktā dūša, nespēja piecelties no gultas, absolūts apetītes zudums) liek zaudēt jebkādu vēlmi izārstēties, novedot pie domas, ka gan jau sadzīvosi ar to. Bet tad attopos, ka 18 gadu jubileja nav aiz kalniem, bezmaksas ārstu pakalpojumi būs pieejami vien deviņus mēnešus, atkārtoti atsākt ārstēšanos ir ļoti laikietilpīgi – tas palīdz saņemties. Ir motīvi, kuri ir jāatgādina, ir ļoti jāstrādā ar sevi.”
Lai uzlabotu veselības stāvokli, ir izmēģināts daudz kas. Brīdī, kad iestājas izmisums un milzīga vēlme izārstēties, cilvēki ir gatavi uz visu. Šobrīd Glorija pieturās pie fizioterapijas un ārsta izrakstītajiem medikamentiem, bet ārstēšanās laikā ir izmēģinājusi tautas medicīnu, homeopātiju, pat folija likšanu uz locītavām. Arī izmaiņas uzturā var būtiski ietekmēt veselību. Glorija cenšas izslēgt no uztura “miltus un cieti saturošus produktus, cūkas gaļu, saldumus, asus, ceptus, treknus ēdienus un cukuru. Tas ir ļoti grūti, jo man ļoti garšo šokolāde un asi ēdieni. Jāsaka, ka uztura ierobežojumi ļoti palīdzēja.
Bet šobrīd spēju atteikties vien no cūkas gaļas, jo nevaru iedomāties savu dienas sākumu bez milzīgas tases saldas tējas, vienas šokolādes tāfelītes nedēļā un bez asiem ēdieniem.”
