Šis sāpīgais brīdis Gloriju vajā vēl šodien. Kā saka viņa pati: “Es paliku par pilnīgi parastu pusaudzi, bez sapņiem, bez nākotnes mērķiem un ar tukšumu sirdī. Tas mani iekšēji sagrāva, 18 mēnešu garumā man bija hroniska depresija. Iestājās iekšējais panīkums un neuzveicama vēlme neko nedarīt.” Depresija bija mokoša, Glorija bija allaž miegaina, nogurusi, nebija nekādas vēlmes satikties ar cilvēkiem, komunicēt, iet ārā no istabas. Meitene piebilst, ka došanās uz skolu bija ļoti lielas mocības, jo tur bija cilvēki, un ar citiem cilvēkiem saskarsme depresijas laikā bija gandrīz neiespējama. “Es ienīdu cilvēkus, lai cik briesmīgi tas neizklausītos. Attālinājos pat no vistuvākajiem, jo negribēju ne ar vienu runāt, pat ne mazliet. Vislabāk jutos tad, kad gulēju viena pati savā istabā sveču gaismā, klausījos depresīvu mūziku un skatījos griestos.”
Lasīt citas ziņasTikt ārā no šī murga palīdzēja cilvēks, kurš tajā laikā Glorijas dzīvē bija ļoti svarīgs. “Mana ārste toreiz viņu nosauca par manu sargeņģeli, kurš nolaidies no debesīm, lai man palīdzētu. Viņš nepadevās un jauca nost manus mūrus gada garumā, lai arī cik toreiz tas viss nelikās bezcerīgi.” Palīdzēja arī citi cilvēki, tuvinieki, kuri nepadevās un vēlējās atgriezt “veco” Gloriju. “Es klausījos citu cilvēku dzīvesstāstus, sapratu, ka ne man vienīgajai ir grūti, bet, neskatoties uz to, tie cilvēki smaida, ir pozitīvi – tas man deva spēku atkal būt priecīgai, atkal celties un iet. Bet, protams, bija arī tādi, kas mani grūda atpakaļ “bedrē” – daudzi par manu depresiju smējās, teica, ka tik jaunai meitenei nav iemesla depresijai, bet viņiem nebija ne jausmas, kam es eju cauri. Man tas viss bija pietiekami, lai tā justos. Man toreiz likās, ka visa mana nākotne ir sabrukusi – kā gan es varēju justies?”
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
