“Reizēm kolēģiem ir mani jānones no skatuves”. Jaunās Glorijas sapnis sabrūk smaga artrīta dēļ 0
Tam nevar būt gatavs
Autore: Signe Prola, speciāli Veselam.lv
Dzīve nereti piespēlē mums pārbaudījumus, reizēm šie pārbaudījumi ir nežēlīgi, pat netaisni. Glorijai Annai Gobiņai bija vien 15 gadi, kad viņa uzzināja, ka viņas sapnis – kļūt par profesionālu baletdejotāju ir nereāls, jo viņai diagnosticēja artrītu. Ko darīt, ja tas, par ko tiek sapņots no bērna kājas, tiek iznīcināts pašā saknē, īsti nemaz nedodot nekādas iespējas to piepildīt? Glorija stāsta par savu trīs gadus ilgo cīņu ar slimību, nepadošanos un veidiem, kā neļaut slimībai ņemt virsroku.
“Es tam nebiju gatava…” atceroties brīdi, kad viņa uzzināja par savu diagnozi, saka Glorija. Kurš gan tam vispār varētu būt gatavs? Abas ar Gloriju nospriedām, ka kam tādam sagatavoties nevar. Iedomājieties – vienā dienā visi tavi sapņi sabrūk, visas vīzijas par spožo nākotni, kādas esi iztēlojies, vienkārši izplēn. “Artrīts. Un nē, tā nav tikai vecu cilvēku slimība, tā nediskriminē arī bērnus un jauniešus, tā nežēlo. Mani vecāki man centās iestāstīt, ka tās neciešamās sāpēs ir tikai un vienīgi kaulu augšanas sāpes. Es jutu, ka tā nav.”
Glorija vēlējās būt baletdejotāja. Profesionālā deju karjera bija tikai savā sākumpunktā, kad tā tika apgrūtināta un vēlāk – apturēta pavisam, pat īsti nesākusies. Meitenei 2014. gadā BKUS paziņoja liktenīgo ziņu – diagnozi artrīts. “Juvenīls idiopātiskais artrīts un poliartrīts. Sāku par to interesēties, nedaudz nobijos, jo viens no tiem ir ārstējams, otrs nē. Bet es, kā jau cīnītāja, biju apņēmības pilna izveseļoties. Nevienā brīdī prātā neienāca doma padoties.”
Prātīgi vai nē, bet Glorija bezbailīgi atsāka mācības Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Pagāja divi mokoši mēneši, kuri jauno baletdejotāju praktiski iznīcināja. Ar katru dienu sāpes kļuva neciešamākas. “Esmu pedantisks cilvēks – ja daru, tad ar 110% atdevi, ja nesanāk, tad nedaru vispār. Tobrīd manas spējas bija uz 70%, līdz ar to man nācās pieņemt smagāko lēmumu savā dzīvē – pamest savu sapni, savu plaukstošo nākotnes iespēju, – pamest skolu. Es nezināju kā tas ir – vienkārši dzīvot, dzīvot bez dejas. Visu savu dzīvi esmu dejojusi, gan apzinātā, gan neapzinātā vecumā, es sevi bez tā pat iedomāties nevaru. Ja cilvēki man lūdz sevi raksturot ar vienu vārdu, es joprojām saku – dejotāja!”
