“Manī nav godkāres.” Saruna ar Imantu Lancmani 5
Mākslas zinātnieks, mākslinieks, ilggadējais Rundāles pils muzeja direktors IMANTS LANCMANIS decembrī divas reizes brauca uz Rīgu, lai saņemtu nozīmīgus kultūras jomas apbalvojumus – kopā ar operdziedātāju Elīnu Garanču un baletdejotāju Annu Lauderi prestižo Izcilības balvu kultūrā, kā arī autortiesību aģentūras AKKA-LAA tradicionālo Autortiesību bezgalības balvu.
Kā ieganstu, lai jūs uzaicinātu uz sarunu, izmantoju to, ka tikko saņēmāt divas balvas. Ja tā paskatās, jūsu balvu klāstā ir vairāku valstu augstākie ordeņi un dažādi starptautiski apbalvojumi. Ko jums vispār tie nozīmē?
I. Lancmanis: Sagadīšanās pēc māsa man šobrīd palīdz sakārtot kumodi, viņa nesen no tās izvilka visus papīrus, arī balvu diplomus kopš padomju laikiem – pirmais ordenis man tika pasniegts vēl 1981. gadā –
nācās pārdomāt par apbalvojumu jēgu un vērtību.
Manī nav godkāres. Balvas saņemt ir patīkami, bet es domāju: cik labi, ka viņi pamanījuši nevis manu personu, bet pili, ka tā ir tik skaista. Man jau tas ir lielākais prieks, kad apmeklētājiem patīk, kad ārzemnieki saka – viņiem Versaļas apmeklējums sagādājis mazāk emociju nekā šī mazā pils tālu Eiropas ziemeļos.
Ordeņu jaukums ir citā – man tie asociējas ar seno tēlu, agrāko pils iemītnieku pasauli. Es to tādā naivā veidā izdzīvoju. Kad 17. novembrī, pošoties uz pieņemšanu Rīgas pilī, uzliku ordeņa lenti un uzvilku fraku, smējos, taču nevis godkārības, bet tās sajūtas dēļ, ka iemiesoju vienu no tēliem portretos, kurus biju vienmēr vērojis un par tiem priecājies.
Uztveru to kā mākslas instalāciju – esmu pats sevi izrotājis un par to priecājos.
Un šīs balvas ir jaukas, jo tās dod par divu pēdējo gadu veikumu, tas nav apbalvojums par mūža darbu.
2018. gadā tika pabeigta Rundāles pils “instalācija” un man iznāca divas grāmatas – otrais sējums par pili un grāmata par Kurzemes hercogieni Doroteju (“Dievinātā Doroteja”, Jāņa Rozes apgāds”. – Red.), kopā pieci kilogrami literāru sacerējumu. (Smaida)
Tas, ko stāstāt, atklāj, ka pēc aiziešanas pensijā visu laiku gleznot tomēr nevarat.
Tiesības, brīvība gleznot, protams, ir tas, ko esmu atguvis, bet mani pavada arī dažādi rakstu darbi. To sapratu, aizejot pensijā, ka viens no iemesliem, kādēļ to daru, – lai varētu ražīgāk pabeigt darbus, kas vajadzīgi pašam muzejam.
Tā ir Rundāles pils monogrāfijas trešā daļa, dažādi katalogi, publikācijas par Rundāles pils ekspozīcijām. Tādēļ man dators joprojām ir acu priekšā, tajā pašā telpā, kur gleznoju. Bet tāda jau mana dzīve bijusi gadu desmitiem,
esmu pieradis pie nepieciešamības pārslēgties, un tas savā ziņā ir pat jauki,
jo cilvēks izsīkst, tikai viena veida darbībā esot. Ja es būtu tikai gleznotājs, nekad nebūtu varējis tik dziļi izdzīvot to baudu kā tad, ja man jāraksta grāmata, un, kad to esmu izdarījis, varu pagleznot.
Tas ir ne tikai aizliegtā augļa sindroms, bet arī nepieciešamība mainīt nodarbes. Es jau vispār neesmu spējīgs atpūsties tādā nozīmē, kā cilvēki to saprot.
Gulēt pludmalē Jūrmalā…
Par to vispār nevar būt runas, Jūrmalā neesmu bijis nez cik sen, un jūrā neesmu peldējies gadu desmitiem. Mana dzīve ir ārkārtīgi piesātināta, turklāt ļoti laimējies ar nodarbju maiņu – pils kā universs, rakstīšana par pili, glezniecība, un tad vēl visa pagātnes pasaule, kas man ir tik būtiska un arī cieši saistīta ar pili.
Kad sākāt strādāt pilī, vai tā jums nebija kā patvērums no padomju realitātes, pasaule, ko esat radījis sev un sev garā tuvajiem?
Precīzi. Līdz Rundālei tie bija Lielie kapi, dažādi stūrīši Vecrīgā, brīnišķīgā Doma baznīca, kuru atceros vēl pirms restaurācijas, un tad nāca Rundāle, ko veidojām kā bastionu, ap kuru skalojās īstenības ūdeņi, kas mūs neskāra, kur, šķita, pat laiks rit atšķirīgi. Tā ir tā dīvainā Aizspogulija, kurā tik labi jūtos, manis radīta pasaule.
Taču ne jau realitāte man nepatika, bet vide, kas bija visapkārt
un ko jūsu paaudze pat nespēj iztēloties – 20. gadsimta 40. gadus vai 1953. gadu, kad mira Staļins. Tas bija kas sirreāls, un māju, kas te blakus (uz sarunu esam satikušies “Double Coffee” Brīvības un Stabu ielas stūrī, tieši pretī Stūra mājai. – L. K.-Š.), visu mūžu esmu iztēlojies kā tādu bubuli, elli, kuru pat nevajag meklēt pazemē.
Taču Rundāle nebija bēgšana, tā bija ļoti pozitīva mākslas savākšana, izglābšana no baznīcām, kuras tika izlaupītas, no muižām, kuras gāja postā.
Tā sanāca, ka mēs, maza provinces muzeja maza filiāle, bijām vienīgie, kam tā visa bija žēl.
Tad nāca draudzēšanās ar baronu pēctečiem, kas mums parādīja, kā viss izskatījies pirmskara periodā, un tā mums pamazām atklājās laikā nogrimusī Latvija. Kļuvām par tādiem dvēseļu savācējiem. Vēlāk arī Baltijas baronu pēcteči mūs par tādiem uzskatīja, viņiem tā šķita Dieva dāvana, ka skaistajā hercogu pilī radies stūrītis, kur par to visu interesējas, tādēļ viņi mums palīdz, un mēs palīdzam viņiem, kā varam. Tagad vedīsim uz Vāciju izdevumu par kungu mājam Vidzemē – tas ir tulkojums no maniem rakstiem, kas savulaik publicēti žurnālā “Māksla Plus”.
Bet, protams, pati pils bija lielākā dāvana, tiesības tur dzīvot un to atdzīvināt. Reizēm ir sajūta kā Pigmalionam, ka pils ne tikai pilna ar mākslas darbiem, bet tā pati kļuvusi par mākslas darbu, tādu kā instalāciju.
Pilī sākusies garīga kustība, apmeklētāji bieži saka – šķiet, tūlīt vērsies durvis un nāks hercogs iekšā.
Pieminējāt sajūtu, kas jums radās, apvelkot fraku ar ordeņa lentu. Bet iztēlojieties, ja tas būtu noticis Rundāles, nevis Rīgas pilī, un tobrīd ierastos ārzemju apmeklētāji – viņiem nepārprotami būtu sajūta, ka pretī iznācis hercogu pēctecis. Instalācija!…
Tā fraka un lente jau man bija tikai uz mazu brītiņu. Taču ļoti interesanti bija ar princi Bīronu, viņš bija viens no pirmajiem, kas saņēma Atzinības krusta Lielkrusta komandora pakāpi ar visu skaisto ordeņlenti.
Mēs gandrīz ar varu piespiedām, lai viņa kundze uzglezno viņa portretu frakā un ar lenti,
jo pirms tam viņš pilī bija izstādīts džemperī. Pamatojām, ka apmeklētāji neapmierināti, ka pēdējais dzimtas pēctecis senču portretu galerijā tērpts džemperī. Tagad stāv frakā, un visa publika apmierināta. (Pasmaida)
Man reizēm ienāk prātā, ka daudzas mūsu nelaimes ceļas no tā, ka mums kā tautai nav īstas aristokrātijas.
Tā ir ļoti sarežģīta tēma.
Lietuviešiem veicies vairāk, viņiem bija pašiem sava aristokrātija,
Radzivilu dzimta, kas turpinās, un pēctečiem arī ir ļoti skaidri pārmantotas iezīmes. Latviešiem šajā jomā nav paveicies.
Esmu ļoti apmierināts, ka esmu latvietis, mūsu dzīvesziņa man ļoti tuva, bet mani mazliet skumdina, ka mums nav īsta lepnuma, nacionālās pašapziņas, pārāk iedzīts pazemīgums, bailība un citas īpašības, ko rada apspiestība, – neiecietība, naids, nevēlēšanās saprast citus, vēlēšanās absolūti izolēties.
Latviešu gara dzīve ir ļoti bagāta, dainas atspoguļo skaidru, izcilu nācijas kodu, tomēr tajā ir robi.
Viens robs, ka latviešu tauta tika sapresēta vienā sociālajā slānī, un tas diemžēl bija zemnieku slānis. Vai tas bija dzimtcilvēks vai kuršu ķoniņš, arī viņi neprata tomēr izkāpt no šī slāņa ārā, neizmantoja to, ka viņiem bija visas muižnieku privilēģijas.
Es neesmu ļoti augstās domās par muižniecību – tur ir diezgan daudz netikumu, bet ir arī noteikti tikumi, un viens no lielākajiem ir pašcieņas, goda tikums.
Daudzie gadsimti latviešiem iemācīja – esmu apspiests, nabadziņš un kungs ir ļauns, īsts velns, tāpēc varu viņam darīt sliktas lietas, drīkstu paņemt no viņa staļļa un meža, varu, vienvārdsakot, zagt.
Nāca nekaunēšanās, nevarēja attīstīties goda kodekss.
Tur neko nevar pārmest – ja cilvēks ir ļoti nabadzīgs, ja runa ir par izdzīvošanu, ja bērni mirst badā – negribu teikt, ka tad ir tiesības, bet neko nevar pārmest, ja tāds cilvēks iet zagt.
Vai varat iedomāties, ka kāds mūsdienās nedarītu kādu cūcību, neņemtu kukuli, domādams – tas cilvēks negribēs man paspiest roku? Bet tas ir lielisks atlases mehānisms starp labo un slikto, godu un negodu. Un, ja tautā nav ielikts pašcieņas, goda kodekss, tas ir slikti. Tas ir, ko aristokrātija katrai tautai devusi.
Man ļoti spilgti palicis prātā gadījums ar sudraba kausu, kuru atpirkāt, kad sapratāt, ka esat kļūdījies un tas nav Latvijā darināts. Centos atcerēties gadījumu, kad vēl kāda mūsu amatpersona būtu atzinusies, ka ir kļūdījusies, nemaz nerunājot, ka būtu kļūdu sev tik dārgā veidā mēģinājusi labot…
Aizskārāt interesantu tēmu. Tas saistās ar labo, kas man dzīvē šķiet svarīgi, – iekšējs apmierinājums, tīra sirdsapziņa, kad nav jākaunas par kaut ko, ko esmu izdarījis. Un to es nevaru aptvert, ka tā vienmēr nav.
Tas gadījums bija ļoti specifisks. Uzticama Vācijas firma paziņoja, ka viņi piedāvā Bauskā ražotu kausu. Bauskas dome pēc mana ieteikuma nopirka kausu un, kad tas atnāca, izrādījās, ka kauss nevar būt ražots Bauskā.
Neesmu bagāts cilvēks, bet, kad samaksāju to naudu – māsa arī piedalījās –, gulēju tik saldi!… (Pasmaida) Tajos Ziemassvētkos noliku kausu zem eglītes Rundāles pilī, un tā bija mana brīnišķīgākā svētku eglīte šī dāvināšanas prieka dēļ, jo kauss jau bija ļoti skaists, tikai Hamburgas, ne Bauskas meistaru radīts.
Gandarījumu dod ne tikai darbs, ko dari, bet arī tīra sirdsapziņa, kad esi ticis pāri kaut kam nejaukam,
un nav jābūt aristokrātam, lai rīkotos pareizi, paldies Dievam, apkārt ir daudz godīgu, brīnišķīgu cilvēku.
Ja ļaunuma sabiedrībā būtu vairāk par 50 procentiem, cilvēki brīnītos, ka ir labais, nevis kur cēlies ļaunums. Bet pietiek ar tiem 40 procentiem, lai tauta būtu samaitāta, un tas diemžēl ir raksturīgi gan latviešiem, gan citām postpadomju tautām. Tur ir arī tas baiļu sindroms, pēckara nabadzība, tas ellišķīgais ļaunums, ko izdvesa māja mums blakus.
Es atceros baiļu slogu, kas valdīja 40. gados. Tas bija pilnīgi slimīgs stāvoklis, cilvēki vispār skaļi nesarunājās. Palaikam bērnībā jautāju mātei, kāpēc viņa čukst, un viņa tad skatījās uz mani lielām acīm. Jo cilvēki pat mājās neuzdrošinājās skaļi runāt.
Tāpēc grūti latviešu tautai pārmest, jo mums ir abas šīs traumas – viena gadsimtiem ilga, otra nepilnus 50 gadus, bet ļoti būtiska.
Es tāpēc neskatos nekādu “De facto”, negribu zināt, kurš pazīstams cilvēks ko sliktu izdarījis. Arī čekas maisu lieta mani ārkārtīgi nomāca. Daudzi izpētīja, bet es negribēju zināt ne par vienu.
Par sevi paskatījos, kaut gan mani neviens pat uzrunājis nebija, bet, tā kā pastāvēja bažas, ka var ielikt bez paša ziņas, par sevi apskatījos. Un par tēvu apskatījos, jo zinu, ka viņu vairākkārt sauca uz čeku. Bet acīmredzot viņš bija pateicis nē – tātad tomēr visus nenošāva, kas atteicās sadarboties. Padomju sistēma bija kas absolūti sātanisks.
Bet Rundālē jūs tas neskāra.
Jā, viss aprobežojās ar to, ka reizi gadā pie mums ieradās Bauskas kurators, lai pajautātu, kā iet, un atvadījās līdz nākamajam gadam. Mūsu muzejs bija čekai neaktuāls, viņiem interesēja kontakti ar ārzemju latviešiem, baroni un prinči nešķita interesanti.
Turklāt mēs ātri kļuvām par tādu mīļo bērnu, ko var atrādīt kā rūpes par progresīvo pagātnes mantojumu.
Tā kā pili bija cēlis lielais arhitekts Rastrelli, nevis kaut kāds vācu arhitektiņš, tad varējām izveidot savu zonu, kur neviens īpaši negribēja lauzties.
Esat veidojis pili, bet vai pils arī veidojusi jūs?
Ārkārtīgi lielā mērā. Pils un viss, kas tās dēļ ar mani noticis, mani pilnīgi pārmīcījis, no manas fizioloģiskās un garīgās masas tapis pavisam cits cilvēks.
Jo visu bērnību un jaunību manī nebija apņēmības, es biju meditatīvā tipa introverts, drīzāk vērotājs.
Kaut gan jau pirms pils 1957. gadā sāku taisīt pirmos pierakstus par vienu muižu, un 1959. gadā – pirmos pierakstus par heraldiku, tomēr šī interese bija iekšup vērsta, nevarēju iedomāties, ka varētu darīt kaut ko tādu, kur iejaukti citi cilvēki un liela nauda, ka varētu iet kabinetos un pārliecināt.
Bet esmu bijis spiests iet un darīt, nevarēju sēdēt vienā stūrītī, skatīties un fantazēt, kā būtu, ja pils būtu skaisti restaurēta.
Šajā procesā liela nozīme bija Bauskas muzeja direktoram Laimonim Liepam, kurš mani spieda sevi pārlauzt. Viņš man parādīja, kā ar priekšniecību var cīnīties, izmantojot dažādas sakramentālas frāzes, īpaši dokumentos, un arī iemācīja ironisku attieksmi pret notiekošo.
Jo ne jau tikai ar vācu muižnieku pēctečiem man bijusi darīšana, ar viņiem patīkami kontaktēties – pretēji tam, ko rāda filmās, muižnieki ir kristīgi audzināti, pieticīgi, ļoti patīkami cilvēki. Man nācās tikties arī ar padomju funkcionāriem, apbraukājām visus restauratorus Maskavā un Ļeņingradā, un kas tik tur nebija, dzeršana un viss kas cits.
Es varētu uzrakstīt dramatisku grāmatu, kā mums bija jālaužas cauri cilvēku nevarībai, slinkumam, nekompetencei,
lai panāktu to, ko panācām. Laime, ka bijām izpētījuši, kas ir labs, jo vienubrīd pilī strādāja pat 22 dažādas firmas. Zinājām, ko gribam, un mums nevarēja sliktu darbu iesmērēt, bet arī tā bija cīņa.
Tajā laikā neko nevarēja panākt ar kapitālisma metodēm – starp citu, Latvijā vēl joprojām nav nekāds kapitālisms, bet gan bezatbildība, neprofesionālisms, vēlme ātri un viegli nopelnīt, draugu būšana.
Vai tāds priekšstats jums radies, skatoties, kas notiek ar lielajiem sabiedriskajiem pasūtījumiem celtniecībā?
Mums Rīgas pils atjaunošanas padomē bija laba pieredze, bet kopumā ar šausmām skatos, par kādām summām notiek celtniecība vai ēku rekonstrukcija, jo ļoti labi zinu, cik kas maksā.
Arī mums nākas cīnīties ar firmām, kas vēlas iegūt nesamērīgu virspeļņu –
ja gribi paveikt kaut visvienkāršāko darbu, tas ir nenormāli, bezkaunīgi dārgs. Mums paveicās, ka pilī lielākos darbus paveicām padomju laikā, kad materiāli un darbs bija lēts un vēl bija saglabājusies tā paaudze, kurai bija gan profesionālisms, gan zināms godaprāts.
Tagad pilij stāv priekšā jumta nomaiņa, un jau vairākas firmas ir atteikušās, jo sarežģīts darbs un stingras prasības… Tas, kas notiek apkārt, man iedveš lielu, lielu nemieru.
Rastrelli uzcēla pili trīs gados, bez konkursa, būvinženieriem un būvuzraugiem, un tā stāv vēl tagad…
Pēc dokumentiem redzams, ka Rastrelli, ne krievu, ne latviešu valodu neprazdams, arī cīnījās ar sliņķiem un dzērājiem.
Mēs joprojām daudz ko darām tāpat kā 18. gadsimtā, mums ir sava remontbrigāde, apmetēji, krāsotāji, namdari, un, ja arī kādu pieņemam, tad vai nu ļoti mazu firmiņu, vai pa vienam amatniekam.
Un ir joprojām izcili amatnieki, Bauskas novadā ir kāds galdnieks, ar kuru sadarbojamies – viņam galvā ir dators, viņš spēj izveidot vissarežģītākās formas.
Cilvēki jau nav kļuvuši ne dumjāki, ne slinkāki,
ja tiek spiesti darīt kvalitatīvi, viss ir tikpat augstā līmenī kā pirms 200 un 300 gadiem. Bet kopumā ar skumjām redzu, ka vecā māksla, par visām lietām mākslas amatniecība, izzūd. Gļebs Panteļejevs pastāstīja, ka Viļņas Mākslas akadēmijā vairs nenodarbojas ar veidošanu, jo tiek uzskatīts, ka visa māksla ir galvā. Bet, ja smadzenes, acis un rokas netiek nodarbinātas, tās kļūst trulas.
Patērētājsabiedrība diemžēl kopumā producē pamuļķīšus un cilvēkus, kuri domāti konkrētam ražošanas procesam.
Turklāt vēl cilvēki iedomājas, ka nospiedīs podziņu un visu atradīs internetā. Labi, ka mūsu Mākslas akadēmija vēl ir tāds bastioniņš, kas ieliek mākslas pamatus.
Tā kā sēžam līdzās Stūra mājai, pajautāšu, ko domājat par “Valsts nekustamo īpašumu” centieniem to pārzīmolot par Tetera namu?
Es līdz ar vairākiem māksliniekiem ļoti aktīvi biju pret to, teicām, ka māju vajag nokrāsot melnu, jo tad visi ārzemnieki brauks šurp uz to skatīties. Uzspļaut, kas tur bija pirms kara!
Vajadzēja uztaisīt spoku māju, pārvērst par padomju režīma atspoguļojumu.
Nevis tikai parādīt, ka režīms bija slikts, cik daudz cilvēku tas nogalināja, nevis uztaisīt multimediju ekspozīciju, bet parādīt šī režīma būtību.
Tas bija kā mēris, kā vīruss, kas spēja ielaist smadzenēs taustekļus, iesūknēt tur baiļu un apspiestības sajūtu, kā tāds rentgena starojums, kas sagandē dzīvi ne tikai tajā laikā dzīvojušajiem, bet arī viņu bērniem un mazbērniem. Man ļoti žēl, ka tā māja tagad ir tik smukiņa, vienkārši vēl viena ikdienišķa 20. gadsima sākuma māja.
