Roberts Zīle
Roberts Zīle
Foto – Dainis Bušmanis

Roberts Zīle: Kemerona mēģinājums reformēt Eiropu var būt izdevīgs arī Latvijai 10

Analizējot britu ekonomisko reformu prasības, kur būtībā prevalē pieprasījums nejaukt un atdalīt ciešāku eirozonas valstu kopienas attīstību no ciešākas vienotā Eiropas Savienības tirgus attīstības, ir jāsecina, ka britu bažām ir pamats. Vēl vairāk – uzskatu, ka britu nostāja ir arī mūsu interesēs. Kādēļ? Mums eirozonā kaimiņos ir Baltijas valstis un Somija, taču būtiski, ka ir arī divas ne-eirozonas valstis – Zviedrija un Dānija, kā arī Višegradas valstis, tostarp spēcīgā Polija, Čehija, Ungārija, kas līdzīgi kā briti nav eirozonā. Šīs valstis būtībā ir mūsu ģeopolitisko interešu tuvākās sabiedrotās. Izslēgt šīs valstis no Eiropas kodola tikai tādēļ, ka izvēlējušās saglabāt savu valūtu, Baltijai, bez šaubām, nav izdevīgi. Vienotās valūtas ekonomiskā integrācija nedrīkst kalpot par pamatu ES vienotā tirgus sadrumstalošanai un divu “bloku” izveidei. Kā piemēru vēlos minēt Dombrovska Eiropas Komisijas vārdā virzīto ieceri par ekskluzīvu eirozonas valstu pārstāvniecību Starptautiskajā valūtas fondā (SVF). Uzskatu, ka tas mums nav izdevīgi, jo, ja palūkojamies, tad pašreizējais “Nordic Baltic office” bloks Pasaules bankā un SFV sastāv no Skandināvijas valstīm, Baltijas valstīm, Somijas un Islandes. Šis bloks, kurā pārstāvēta gan eirozona, gan ne eirozonas valstis, var daudz spēcīgāk aizstāvēt mūsu reģionālās intereses nekā tieksme pēc Eiropas federālistu saukļa “ever closer union” (“arvien tuvāka savienība”). Katrā ziņā man tuvāks būtu Kemerona citāts “reizēm ir labāk, ka Eiropas ir mazāk” vai holandiešu paustais uzskats: “Eiropa, kad nepieciešams, nacionāla valsts, kur vien iespējams.”

Deivida Kemerona un britu valdības nosacījumi nevienā punktā neapdraud Eiropas Savienības nākotni, tostarp Latvijas intereses tajā. Par to pārliecināšos arī, šonedēļ Londonā tiekoties gan ar Kemeronu, gan britu iekšlietu un ārlietu ministriem Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas vizītē. Būtībā tas ir mēģinājums britiem atgūt pašnoteikšanos, skaidri paužot, ka Lielbritānija nekļūs par “Eiropas Savienoto Valstu” sastāvdaļu (kā to vēlētos daudzi, tostarp arī “Vienotības” politiskās ģimenes Eiropas Tautas partijas grupas “premjers” Junkers).

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5
Lasīt citas ziņas

Šis ir britu maksimuma pieteikums, un kompromiss tiks atrasts pārrunu ceļā. Uzskatu, ka Latvijas pusei ir tikai viens jautājums, kas varētu radīt politiskus pretargumentus. Proti, lai arī vienā no Kemerona punktiem minētā britu vēlme mazināt imigrācijas ietekmi uz Eiropas Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās tiesību rēķina ir visstrīdīgākais jautājums, ir skaidrs, ka šo aso nostāju Kemerons ir gatavs mainīt. To noprot gan Merkele, gan arī pašu britu mediji. Kemerona atklātajā vēstulē Eiropas Padomes prezidentam Tuskam toriju līderis norādījis, ka saprot šīs prasības politiskās sekas un ir gatavs panākt abpusēji pieņemamu vienošanos. Vienlaikus mums ir jāsaprot, ka britu imigrācijas problēma skar ne tikai Lielbritāniju, bet arī mūs, kā to esam pieredzējuši pēdējos gados, raugoties uz darbaspēka aizplūšanu no Latvijas uz Lielbritāniju.

Ir būtiski arī uzsvērt, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas drošības interesēs mēs un Eiropas Savienība kopumā nevaram atļauties pazaudēt Lielbritāniju, kas tomēr īsteno daudz asāku izpratni par ģeopolitiskajiem izaicinājumiem mūsu reģionā nekā kontinentālās Eiropas lielvalstis ārpolitikas un aizsardzības jomās, tādējādi balansējot ar Vācijas un Francijas politisko asi. Nav noslēpums, ka Eiropas mērogā starp NATO dalībvalstīm nozīmīgākās armijas ir tieši Lielbritānijai un Francijai. Turklāt vēsture pierāda, ka Francijas un Vācijas sasaiste kaut vai Minskas līguma veidošanā var nākotnē potenciāli radīt ģeopolitiskas bažas arī mums, kuras, iespējams, savu interešu vadītas, varētu atrast vieglāku vienošanos, piemēram, ar Krieviju. Jautājums tikai, vai tas atbildīs arī mūsu interesēm.

Analizējot britu ekonomisko reformu prasības, kur būtībā prevalē pieprasījums nejaukt un atdalīt ciešāku eirozonas valstu kopienas attīstību no ciešākas vienotā Eiropas Savienības tirgus attīstības, ir jāsecina, ka britu bažām ir pamats. Vēl vairāk – uzskatu, ka britu nostāja ir arī mūsu interesēs. Kādēļ? Mums eirozonā kaimiņos ir Baltijas valstis un Somija, taču būtiski, ka ir arī divas ne-eirozonas valstis – Zviedrija un Dānija, kā arī Višegradas valstis, tostarp spēcīgā Polija, Čehija, Ungārija, kas līdzīgi kā briti nav eirozonā. Šīs valstis būtībā ir mūsu ģeopolitisko interešu tuvākās sabiedrotās. Izslēgt šīs valstis no Eiropas kodola tikai tādēļ, ka izvēlējušās saglabāt savu valūtu, Baltijai, bez šaubām, nav izdevīgi. Vienotās valūtas ekonomiskā integrācija nedrīkst kalpot par pamatu ES vienotā tirgus sadrumstalošanai un divu “bloku” izveidei. Kā piemēru vēlos minēt Dombrovska Eiropas Komisijas vārdā virzīto ieceri par ekskluzīvu eirozonas valstu pārstāvniecību Starptautiskajā valūtas fondā (SVF). Uzskatu, ka tas mums nav izdevīgi, jo, ja palūkojamies, tad pašreizējais “Nordic Baltic office” bloks Pasaules bankā un SFV sastāv no Skandināvijas valstīm, Baltijas valstīm, Somijas un Islandes. Šis bloks, kurā pārstāvēta gan eirozona, gan ne eirozonas valstis, var daudz spēcīgāk aizstāvēt mūsu reģionālās intereses nekā tieksme pēc Eiropas federālistu saukļa “ever closer union” (“arvien tuvāka savienība”). Katrā ziņā man tuvāks būtu Kemerona citāts “reizēm ir labāk, ka Eiropas ir mazāk” vai holandiešu paustais uzskats: “Eiropa, kad nepieciešams, nacionāla valsts, kur vien iespējams.”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.