Reizēm aplausus nevajag. Saruna ar dziedātāju Laimi Rācenāju 9
Laimis Rācenājs ir viens no pašmāju neparastākajiem estrādes māksliniekiem – viņš dzied daudzās pasaules valodās, mīl ceļošanu gan ģeogrāfiski, gan – no žanra un žanru. Laimim virtuozi padodas gan džezs, gan tautas mūzika. Viens no retajiem, kurš dzied tikai to, kas pašam tīk. Vēl vairāk, dziedātājs apgalvo, ka skatuviskas ambīcijas viņu neinteresē. „Mans uzdevums nav būt uzmanības centrā, bet dalīties ar to bagātību, kas man pieejama,” uzsver Laimis. 21. augustā dziedātājam ir dzimšanas diena, un to viņš atzīmēs viņa talanta cienītāju lokā uz skatuves. Klubā „Austrumu robeža” kopā ar Laimi Rācenāju varēs aizceļot meksikāņu, kubiešu, argentīniešu un citu Latīņamerikas tautu melodijās programmā „Besame mucho”. Protams, bez dziesmām latviski neiztikt.
Laimis uz skatuves ir jau vairāk nekā 40 gadus – pirmo honorāru esot saņēmis 15 gadu vecumā. Dziedāt sācis vēl pirms runāšanas, jau divu gadu vecumā priecējot auklītes, uzdziedot viņam „Skaista bij’ jaunība”. Mūziku studējis Igaunijā, kļuvis par līdz šim nepārspētu latviešu džeza izpildītāju, viņa talants novērtēts uz austrumiem (Maskavā, Sanktpēterburgā) un rietumiem no mūsu zemes. Pēc pasaules uzskata – kosmopolīts un sava ceļa gājējs. „Drusciņ savādāks nekā pārējie,” atzīst pats dziedātājs. Viņš ir pārliecināts, ka tas, ko vari, klausītājiem jārāda aci pret aci, bez mūsdienu digitāliem efektiem. Jā, arī pašpietiekams – Laimis atzīst, jau labu laiku tikpat kā nelasot avīzes un neskatoties ziņas, jā, arī neklausās mūziku – vienīgi radio „Klasika” tiek ieslēgta pa ceļam uz mājām auto. „Nekā jauna mūsdienās vairs neuzrakstīsi,” viņš nosaka. Laimim vienmēr būs savs skatījums uz lietām, uz mūziku un tās izpildījumu, savs vērtējums, reizēm ļoti kritisks. Mūziķis mēdz pakaitināt koncertu impresārijus, un uz jautājumu par mākslinieka honorāru atbildēt – nezinu, mūzika taču ir nenovērtējama!
Kad dziedātājam jautā, kur viņu var dzirdēt koncertējam, viņš mēdz pajokot – vispār nekur. Tā gluži nav, tomēr viņš piekrīt uzstāties tikai tad, ja viņam tīk saturs un forma. Laimis Rācenājs ir pastāvīgs džeza kolektīva „Mirage Jazz Orchestra” solists, viņu aicina dažādi kolektīvi. „Teicu, ka nekad nedziedāšu Raimondam Paulam, bet nevar noliegt, viņam ir nepārspēts melodista talants – kad viņš aicināja dziedāt 70. gadu jubilejā – piekritu.” Jūlija nogalē Laimja dziedātās džeza melodijas skanēja svētkos Jūrmalā, Horna dārzā, Jomas ielas svētkos viņš uzstājās kopā ar meksikāņu grupu „Mariachi Band Sol y Sombra”, bet pavisam nesen Kalnciema kvartālā viņš kopā ar meiteņu grupu „Neaizmirstulītes & Vintage Brass Orchestra” lika smaidīt visu paaudžu klausītājiem, lielisks bija arī šīs vasaras uznāciens Edgara Liepiņa piemiņas koncertā. Vieta, kurā Laimis uz skatuves kāpj ar zināmu regularitāti, ir gluži neliela izmēros, tomēr, kā teic Laimis – tieši piemērota viņam – Vecrīgas teātra klubs „Austrumu robeža”. Jā, varētu pulcēt pilnas lielās zāles, bet viņam to nevajagot. „”Austrumu robeža” ir unikāla vieta. Šeit nāk tie cilvēki, kuriem tiešām patīk tas, ko daru.”
Dziedātājs ir viens no tiem retajiem māksliniekiem, kuri var atļauties koncerta programmu iepriekš nesastādīt – dziedātājs teic, publikas noskaņojuma uztveršanā palīdzot intuīcija. „Dziedu to, kas attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs, par to, kas ir skaists. Ja aiz loga līst, būs par to, ja būšu iemīlējies – tādas dziesmas arī dziedēsit,” viņš smejas. „Protams, ir koncerti, pirms kuriem salieku programmu, bet koncertā laikā pēkšņi saprotu – tas neder! Reizēm noskaņa ir apcerīga, reizēm vajag kaut ko no latviešu klasikas. Un ir brīdis, ka saprotu, tieši tagad ir īstais brīdis dziesmai, ko neesmu spēlējis divus gadus. Reiz Jaungada naktī pirms uzstāšanās man jautāja, ko dziedāsi? „Nezinu,” saku. Man nepatīk rutīna. Uz skatuves nepietiek ar to, ka vari veikli runāt, pareizi izdarīt, ir jābūt patiesam tajā brīdī. Uzdevums nav tikai izklaidēt. Tas, ja publikai kājas ritmā šūpojas līdzi mūzikai, vēl nav rādītājs, ka ir labi. Māksla nav sports. Pat reizēm nevajag aplausus – kādēļ aplaudēt, ja dziedi, piemēram, par sāpēm? Katram tā sajūta ir jānes iekšpusē.”
Gaidāmais koncerts „Austrumu robežā” pieteikts kā jubilejas, pat ja apaļu ciparu kalendārs nerāda. Dziedātājs smejas, ka nekas taču nekavējot jubilejas gadu mazliet „pagarināt”, tāpēc arī afišās rotājas nosaukums „jubilejas koncerts”. „Esmu cilvēks pusmūžā, tāpēc katrs gads ir iemesls svinēšanai, un katra dzimšanas diena ir tāda jubileja. Laiks saspiežas. Tu pēkšņi saproti, ir jau vakars, mēnesis, gads pagājis, un tu pat nesaproti, kur tas viss paliek. Šobrīd saprotu, ka vēlos darīt to, ko gribu – neskriet, iedzert kafiju, ja to vēlos.” Koncertā skanēšot dziesmas gan no programmas „Besame Mucho”, gan citas mūsu labākās dziesmas. „Man patīk dalīties ar to, kas man patīk, un tā ir mana mūzika. Dalīties – nevis pateikt – esmu numur viens. Es esmu vienkārši starpnieks, izpildītājs. Mans uzdevums ir atvērt mūzikas pasauli citiem. Ir bijis, ka nāk cilvēki, piemēram, klausīties, kā dziedu spāniski. Tas nozīmē, ka tu atver viņiem šo mūziku. Man nav vajadzīgs, lai mani pazītu. Vienkārši tad, kad esmu uz skatuves, viss nostājas savās vietās. Esmu tādas sugas suns. Bet taisīt speciālu programmu, Latvijas tūri, ko tagad dara visi – man tas šķiet muļķīgi. Cilvēki atnāk, noklausās, un viņiem tevi vairs nevajag redzēt. Mazai vietai ir savas priekšrocības. Es nevēlos arī uzmākties cilvēkiem ar savu mūziku, kā mūsdienās to nereti dara. Varbūt arī populārā mūzika, kas šobrīd tiek radīta nav slikta, tomēr tas ir uzbrūkošs skaistums. Ir briesmīgi, ja tā skan visos lielveikalu skaļruņos, un mākslinieki vīd milzu plakātos uz ielām – tad tas kļūst par mūzikas teroru, tev spiež klausīties, skatīties. Tad tā uzvedas tāpat kā propaganda Krievijā.”
Laimis gan atzīst, ka labākā mūzika radīta jau pirms mums. „Labākais, kas tapis mūsdienās, ir no 60., 70. gadiem. Daudz var smelties 18. gadsimta mūzikā, arī folklorā. Tas, ko rada mūsdienās, lielākoties ir sekli. Šis ir laiks, kad viss notiek viegli. Līdzīgi kā fotogrāfijā – 50., 60. gadu bildēs ir kaut kas noslēpumains, to var redzēt meistara Bresona darbos. Mūslaiku bildēs var redzēt visas krunkas, katru sīko zariņu, digitālā bilde atklāj to, ko acs neredz – tāpēc pats bildēju uz filmiņas (viens no Laimja vaļaspriekiem ir fotogrāfija). Tas pats ir mūzikā – mūsdienu tehnoloģijas ļauj darīt jebko. Tu pat vari samiksēt dziesmu no Romas pāvesta runas! Tu vari imitēt. Bet tādā „Austrumu robežā” tu esi viens pret vienu ar cilvēku, tur nav skaņas pārveides tehnikas, nav cilvēku, kas tev jāuzkurina. Patiesībā jau tas ir grūtāk. Ar masām ir viegli strādāt, esmu spēlējis lielos koncertos. Bet pamēģini iekustināt cilvēkus mazā kompānijā, sevišķi latviešus, kas skatās ar drūmām sejām un pasmaida tikai pie kāda „aijaijai” šlāgera. Izsist cilvēku no šī stāvokļa ir sarežģīti. Vēl grūtāk – „pārslēgt” cilvēkus, kas pieraduši pie popkultūras.”
„Mums, latviešiem, tāpat kā citām mazām tautām, piemīt provinciālisms. Mums vajag kaut ko, kas tur kopā. Un latviešiem tas ir šlāgeris. Vai Jāņi. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka dzīvojam plašākā, globālākā līmenī, mūsdienās, un tas ir jāpieņem. Protams, pēc gadiem Latvija nebūs tāda, kāda tā bija un ir tagad. Mēs dzīvojam citā laikmetā. Man ir prieks, ka Latvijas mūzikā parādījušies daudz jaunu spēku, talantu. Ja pirms divdesmit gadiem džezu dziedāja Olga Pīrāgs un Laimis Rācenājs, tad tagad ir spici jaunie. Ja viņi sajutīs dziļumu tajā, ko dara, būs labi. Bet dziļums ir svarīgs. Tāpat kā gleznotājam – tu varbūt proti uzzīmēt figūru, un tomēr nebūt labs gleznotājs. Ir jābūt pārdzīvojumam, dzīves pieredzei, bagāžai. Citādi nevar nākt pie cilvēkiem un sludināt – dziedāšana ir tāda sludināšana. Skaistuma sludināšana. Un te ar talantu nepietiek.”
Dziesmu noskaņu Laimis meklē arī valodās – ne velti viņš dzied vairāk nekā 20 mēlēs, tostarp pat japāņu, hindu, turku valodā. „Marija Naumova gan teica, ka man esot briesmīgs franču akcents (smejas). Valodai ir liela nozīmē, katrai no tām ir sava noskaņa, tādēļ man patīk dziedāt dažādās valodās, dzimšanas dienas koncertā dziedāšu spāņu valodā.”
No padomju laika kino mūzikas programmas Laimis atteicies. „Agrāk jau to varēja – tā viegli pasmaidīt par padomju laiku nostalģiju. Tagad, pēc notikumiem Ukrainā, es to vairs nevaru. Mākslinieks nevar teikt – es nelienu politikā. Jāsaprot, ka mūs vētīs arī pēc mums, tāpat kā vētīja, piemēram, Knutu Hamsunu. Un skaidrs, ka nostāja man ir. Aktieris vai mākslinieks ir virs tautas, ja viņš iet ar karogu, tad tauta iet viņam līdzi. Mākslinieka situācija uzliek atbildību. Ja esmu publiska persona, man ir jādomā, ko daru – neesmu nejaušs garāmgājējs.”
