Māris Zanders: Aicināt būt “disciplinētiem un pacietīgiem” ir nejēdzīgi. Vai tiešām bija tik grūti slikto ziņu mazliet cilvēciskot? 22
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vērtējot valsts augstāko amatpersonu “paziņojumu presei” 27. janvārī, ir divas iespējas: mēģināt būt iecietīgam vai secināt, ka Valsts prezidenta un premjera parādīšanās publikai bija bezjēdzīga tāpēc, ka viņi publiku “nejūt”.
Iecietīgās versijas pamatā būtu apsvērums, ka Levits un Kariņš arī ir tikai cilvēki, tādēļ paši ir ar pandēmiju saistītās neziņas un ierobežojumu nogurdināti.
Šādā emocionālā stāvoklī nonākušu amatpersonu paziņojums prognozējami neko nepaskaidro, tas tikai var vairot apjukumu un depresiju. Tomēr tad arī rodas vēlme turpināt: ja nav iespējams pateikt kaut ko sakarīgu, tad labāk paklusēt.
Sausais atlikums no abu kungu trešdienā teiktā: pirmkārt, ar vakcīnu piegādēm ir radušās problēmas; otrkārt, šobrīd spēkā esošie ierobežojumi būtiski nemainīsies arī februārī. Un?
To, ka vakcīnu ražotājiem ir radušās problēmas ar solītā izpildi, tāpat zina ikviens, kurš kaut vienreiz dienā ieskatās mediju telpā. Cilvēkus interesē risinājumi, un vienīgais, ko es subjektīvi sapratu, ir tas, ka amatpersonām risinājumu nav.
Pareizāk sakot, ka vienīgā cerība saistīta ar to, ka Eiropas Komisija ražotājus kaut kā, atvainojos, piežmiegs. Un ja tas nenotiks – kaut tāda elementāra iemesla dēļ, ka ražotājiem pietrūkst jaudu?
Veltīgi skaidru atbildi centās iegūt arī raidorganizācija BBC, 27. janvārī intervējot citu Latvijas amatpersonu, ārlietu ministru.
Ja Rinkēvičs un viņa kolēģi domā, ka tiesvedība ar farmācijas uzņēmumiem – pat ja juridiski pamatota un kompānijām finansiāli nepatīkama – kaut kā palielinās ražošanas iespējas, tad man tā nešķiet.
Ja Eiropas Savienība (ES) spēj pierādīt, ka tai ir zināmas īpašuma tiesības uz piesolītajām vakcīnām (jo ražotāji ir saņēmuši ES finansējumu to izstrādei), tad ražošanas procesā ir jāiesaista citu nozares uzņēmumu jaudas.
Nedaudz vulgarizējot – ja, piemēram, “AstraZeneca” rūpnīcas ir “par īsu”, lai vakcīnu ražo arī “Sanofi”, kas jau apstiprinājis gatavību palīdzēt “Pfizer”, kura jaudas arī izrādījušās nepietiekamas.
Ko nozīmē ministra intervijā lietotie termiņi – “ja situācija būtiski nemainīsies mēneša vai vairāk laikā” (“month or so”)?
Pēdējo mēnešu laikā publika vakcīnu kontekstā to vien dzirdējusi kā “tūlīt, tūlīt”.
Tagad, izrādās, mēs esam gatavi gaidīt “month or so”, kamēr – lietojot paša Rinkēviča retoriku intervijā – “cilvēki mirst”. Izklausās bezpalīdzīgi un rada nomācošu iespaidu.
Domāju, ka Levitam un Kariņam ir taisnība, kad viņi apgalvo, ka ar ierobežojumu jūtamu samazinājumu sasteigt nevar.
Tomēr kā tas tiek “komunicēts”? Kārtējo reizi vienkārši aicināt būt “disciplinētiem un pacietīgiem” ir nejēdzīgi.
Vai tiešām bija tik grūti slikto ziņu mazliet cilvēciskot, sakot – jā, mēs arī cerējām, ka pēc 7. februāra būs vieglāk. Proti, mēs (amatpersonas) jūtamies tāpat kā visi – apguruši, vīlušies utt. Gaidi ar maisu!
Saglabājas toņkārta “mēs – jūs”. “Jūs” cerējāt, ka jāpaciešas ir līdz 7. februārim, “mēs” vienkārši informējam, ka tā nebūs.
Domāju, šī nav piekasīšanās no manas puses – ar tādu emocionālo fonu, kāds ir sabiedrībā, dažkārt svarīgāk par to, ko amatpersona saka, ir tas, kā vēsts tiek pausta.
Uz vienu no veseliem trīs žurnālistu jautājumiem – par to, ko konkrēti nozīmē “jēdzīgāks” ierobežojumu regulējums tirdzniecībā – atbilde bija tāda, ka vismaz es nesapratu, ko “jēdzīgāk” praksē nozīmēs un kad būs.
Es pat ticu, ka korekcijas ierobežojumos patiešām būs, bet, ja tu nevari par tām konkrēti pastāstīt, tad labāk nesākt runāt.
Elementāram priekšstatam par noskaņojumu sabiedrībā vajadzētu palīdzēt nojaust, ka, izdzirdot vārdu savienojumu “notiek aktīvs darbs”, saviebjas arī tie, kuri neraksta žultainus komentārus internetā.
Sarunvalodas līmenī ir teiciens “drillēt vienu un to pašu”. Mierīgākā situācijā par to var pasmieties, saspringtākā tas sāk kaitināt.
Objektīvi vērtējot, ir stresa un izdegšanas situācijas, kad komunikācijas prasmes pazūd. Tas var izpausties, piemēram, tā, ka amatpersona uzrunā plašāku sabiedrību tāpat kā savu biroju vai partijas valdi.
Tomēr, ja ir iespējams šādu kļūdu pieļaut, tad labāk sabiedrības “informēšanu” atlikt līdz mundrākam prāta stāvoklim.
