Krimas tatārus 1944.gada 18.maijā izveda pilnībā 5
18. maijs ir Krimas tatāru deportāciju gadadiena. Bet kāds šobrīd ir Krimas tatāru stāvoklis okupētajā Krimā? Saruna ar Krimas tatāru aktīvistiem no Ukrainas – bijušo politieslodzīto, Krimas tatāru tautas Medžlisa priekšsēdētāja vietnieku AHTEMU ČIJGOZU un Krimas Stratēģisko pētījumu institūta direktoru ARSENU ŽUMADILOVU. Viņi uz Rīgu atveduši Krievijas žurnālista Antona Naumļuka fotoizstādi, kas stāsta par Krimas politieslodzīto bērniem.
Jūsu ierašanās Rīgā sakrīt ar traģisku piemiņas datumu Krimas tatāru tautas vēsturē – 1944. gada 18. maija deportāciju gadadienu.
A. Čijgozs: Lai gan par šo noziegumu daudz runāts un rakstīts, par to nepieciešams atgādināt atkal un atkal. Traģiskajā maija dienā uz Vidusāziju izsūtīja ap 260 000 Krimas iedzīvotāju, galvenokārt Krimas tatārus. Apvainojums – valsts nodevība, sadarbība ar nacistiem. Arī latviešu tauta piedzīvojusi deportācijas, atšķirība vien tā, ka Krimas tatārus izveda pilnībā un pavisam. Tas bija genocīds, etniskā tīrīšana. Es pats piedzimu izsūtījumā Samarkandas pilsētā Uzbekistānā un atgriezos Krimā tikai 1989. gadā jau Gorbačova “pārbūves” laikā. 2014. gadā pēc pussalas okupācijas mani aizturēja Krievijas varas iestādes un notiesāja uz astoņiem gadiem darba nometnēs. Apvainojums – “nekārtību organizēšana”. Patiesībā šīs tā saucamās nekārtības bija miermīlīgi protesti. Es zinu, ka visā pasaulē, Latviju ieskaitot, manam atbalstam tika rīkotas akcijas un piketi, par ko esmu ļoti pateicīgs. Starptautiskais spiediens un Turcijas politiķu iejaukšanās piespieda Krieviju mani atbrīvot. Tagad esmu atgriezies Ukrainā, kas ir mana valsts. Tomēr manas mājas, manas tautas dzimtene ir Krima, kur vismaz pagaidām man liegts atgriezties. Iznāk, ka šī man jau ir otrā trimda.
Kā tas ir – atrasties trimdā?
Krimā man palikuši divi dēli, divas meitas un četri mazbērni. Domāju, ar to viss ir pateikts. Visu laiku neatstāj šī nepatīkamā sajūta – tas, kas notika ar maniem vecvecākiem, vecākiem un mani, kādā brīdī var skart arī viņus.
Par jūsu atbrīvošanu vismaz pa daļai var pateikties Turcijai, kur dzīvo iespaidīga Krimas tatāru kopiena.
Turcijā, iespējams, dzīvo pat septiņi miljoni cilvēku, kuru saknes meklējamas Krimas tatāros. Mūsu valodas ir tuvas, kas atvieglo iekļaušanos turku sabiedrībā, diemžēl vienlaikus veicinot arī asimilāciju. Turcijai kā reģionālai lielvarai ir savas intereses Eiropā, Kaukāzā, Tuvajos Austrumos, īpaši Sīrijā. Saprotams, tai nav vienaldzīgs arī Krimas liktenis, kuras aneksiju Turcija neatzīst. Ukrainas un Turcijas starpā valda atklātība un savstarpēja uzticība. Savukārt Turcijas attiecības ar Krieviju līdzinās spēlei, kurā visu izšķir šā brīža situācija un mirkļa izdevīgums. Es pat teiktu, ka Sīrijā notiekošā spēkošanās ir netiešs Turcijas un Krievijas karš.
Kāds ir Krimas tatāru stāvoklis okupētajā Krimā?
Nu kāds tas var būt? Jūs taču pats esat piedzīvojis padomju okupāciju, uz savas ādas izbaudījis rusifikāciju un nacionālās kultūras apspiešanu. Pēc aptuveniem vērtējumiem, patlaban no 2,3 miljoniem Krimas iedzīvotāju ap 12% ir Krimas tatāri. Iespējams, šis skaitlis ir mazliet lielāks, jo daži, baidoties no varas iestāžu represijām, sevi uzdevuši par Volgas tatāriem. Mūsu tauta samērā kompakti dzīvo pussalas ziemeļos. Dienvidos, kūrorta zonā, apmesties ir sarežģītāk. Sagaidāms, ka kolonistu iebraukšana nacionālo sastāvu nākotnē pārmainīs un ne jau par labu Krimas tatāriem. Formāli, “uz papīra” Krimā šodien ir trīs valsts valodas – krievu, ukraiņu un Krimas tatāru. Teorētiski pat var pieprasīt tiesas sēdes tulkojumu Krimas tatāru valodā. Tomēr tā kvalitāte parasti ir tik slikta, ka labāk neizaicināt likteni, pārpratuma dēļ dažus gadus vēl dabūs klāt. Saprotams, izglītība dzimtajā valodā netiek veicināta, un tas vēl būtu maigi teikts. Patlaban tikai četrpadsmit skolās izglītība notiek Krimas tatāru valodā. Mūsu tautas ievēlētā nacionālā pārstāvniecība jeb Medžliss aizliegts, pasludināts ārpus likuma, tā aktīvisti apcietināti. Esam līdzīgi karstam kartupelim, Krievija nezina, ko ar mums iesākt. Tagad viņi izmēģina jau Ziemeļkaukāzā apspiešanas taktiku – apvaino mūs reliģiskā ekstrēmismā, piešujot birkas “islāma radikālis” un “terorists”. Bet Krimā visus gadus kopš PSRS sabrukuma nav noticis neviens terora akts, tāpat Ukrainas varas iestādes nebija atklājušas nevienu iespējamo teroristu.
Jūsu bērni un mazbērni palikuši savā dzimtenē Krimā. Tautai jādzīvo tālāk, pat ja tie ir okupācijas apstākļi. Ko jūs sakāt par tiem tautiešiem, kuri iet uz kompromisiem un sadarbojas ar jauno varu? Varbūt viņi to dara tautas interešu vārdā?
Es labi saprotu, uz kuru pusi velkat – ja visus garos padomju okupācijas gadus neviens latvietis nebūtu sadarbojies ar okupantiem, kas tad būtu noticis ar pašu latviešu tautu? Iespējams, tā būtu iznīcināta, līdzīgi Krimas tatāriem pilnībā izvesta uz Sibīriju. Bet vēsturiskie apstākļi toreiz bija pavisam citi. Pēckara Eiropas politisko kārtību, patiesībā ietekmes sfēru pārdalīšanu pasaulē noteica ne jau tikai Padomju Savienība, bet gan visas četras karu uzvarējušās lielvalstis. Manuprāt, tie bija nepareizi tiesiskuma principi un netaisnīgi spēles noteikumi. Diemžēl tolaik ar tiem nācās rēķināties visiem, tai skaitā arī latviešiem. Šodien situācija ir pilnīgi cita – Krievija viena pati, neraugoties uz starptautiskās sabiedrības iebildumiem, ir nozagusi Ukrainai Krimu, turklāt pārkāpjot visus agrāk dotos solījumus un parakstītos līgumus. Bet zādzība ir un paliek zādzība, lai kādā vārdā to arī nosauktu. Nevar nozagt otrai valstij teritoriju, savā senču zemē gadsimtiem ilgi dzīvojošai tautai augstsirdīgi pasviest kaulu ierobežotas autonomijas izskatā un izlikties, ka nekas liels nav noticis. Un vēl mēģināt šajā procesā iesaistīt Vāciju un Franciju – lai tās palīdz pierunāt mūs likties mierā, aizmirst notikušo. Bet dzīvē tā nenotiek, agrāk vai vēlāk par noziegumiem nāksies atbildēt. Tieši tāpēc tos Krimas tatārus, kuri sadarbojas ar okupācijas varu, es citādi nevar raksturot kā neliešus un nodevējus. Nāks laiks, un reiz visi saņems pēc nopelniem.
Bet kas tad šodien var piespiest Krievijai šķirties no Krimas?
Pārmaiņas Krievijā var sākties vairāku iemeslu dēļ – ārvalstu sankcijas un politiskais spiediens, saimnieciskās un sociālās problēmas, plaši nemieri musulmaņu apdzīvotajās nacionālajās republikās, pirmām kārtām jau Tatarstānā, Baškortostānā un Ziemeļkaukāzā. Izskatās, ka liberāli noskaņotie Krievijas oligarhi nespēj novērtēt nacionālo minoritāšu nozīmi, tās viņiem ir nevajadzīgs traucēklis, slogs uz budžetu, vēsturisks arhaisms. Nākotnē pat nav izslēgta milzīgās un nepārskatāmās valsts sadalīšanās. Vēl viens, ja pavisam banāls attīstības scenārijs, kas patiesībā tik raksturīgs Krievijai – “bajāru dumpis” jeb “galma apvērsums”. Jo kas tad ir Kremlim pietuvinātie oligarhi? Tie paši agrāko laiku bajāri un cara galms! Ar šīm attīstības iespējām nākas rēķināties, un jau šodien jāgatavojas varbūtējam nestabilitātes brīdim. Par to jādomā Eiropā, Kaukāzā, bet īpaši jau Ukrainā un arī Baltijas valstīs. Es pat teiktu vairāk – jāplāno, kā šādu brīdi pēc iespējas izdevīgāk izmantot.
Arsen, paneļdiskusijā jūs izteicāt pirmajā brīdī paradoksālu domu – modernās Krievijas vājums slēpjas apstāklī, ka tā nav totalitāra valsts. Paskaidrojiet tuvāk!
A. Žumadilovs: Atšķirībā no totalitāras sabiedrības pašreizējai Krievijas varai nav ideoloģijas. Boļševikiem un Staļinam tāda bija, tāpat arī nacistiem Vācijā. Sava ideoloģija, tā saucamā čučhe ir pašreizējam Ziemeļkorejas režīmam. Savukārt Krieviju šodien var raksturot kā autoritāru režīmu, kas balstās nevis uz vērtībām, nevis uz ilglaicīgiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem, bet gan uz valdnieku un viņam pietuvinātām uzticamības personām – varas, armijas, drošības struktūru nomenklatūru un dažiem oligarhiem. Tas ir šīs sistēmas spēks un reizē vājums. Kā liecina vēsture, autoritāras sabiedrības, kurās valdnieks ir sinonīms varai, nespēj nodrošināt varas pārmantošanas mehānismu. Neviens no mums nav mūžīgs, šajā pasaulē visi esam tikai ciemiņi. Agrāk vai vēlāk Putins savu amatu atstās, viņa režīms kritīs – ar visām izrietošajām sekām, ar nestabilitāti milzīgā pasaules reģionā.
A. Čijgozs: Veidot vienotu, centralizētu valsti vienmēr ir vienkāršāk – vajadzīga vien, kā tagad modē teikt, “varas vertikāle”, spēcīga ideoloģija, ja iespējams – viena valoda un reliģija. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, arī pie jums viss nemaz neiet tik gludi. Tas, ka vēl joprojām tiek salikti nepieciešamie akcenti valodas un mediju politikā, nozīmē to, ka Latvijas valsts atrodas tapšanas stadijā.
Bet cik tālu var iet kādas valsts dezintegrācija? Latvijas politiķi, piemēram, neatbalstīja Katalonijas neatkarības centienus.
Un pareizi darīja! Kataloņu tautai Spānijas ietvaros jau ir sava autonomija, par kādu jebkura no Krievijā ieslēgtajām tautām varētu tikai sapņot. Turklāt mēs labi zinām, ka Krievija speciāli provocēja separātisma tendences Katalonijā un pielika savu roku Eiropas bēgļu krīzei.
Bet Kalnu Karabaha? Vai tad Karabahas armēņiem nav tiesību uz pašnoteikšanos un neatkarību?
Armēņiem jau ir sava valsts – Armēnija. Tas, kas patlaban notiek Kalnu Karabahā, nav dēvējams citādi kā Azerbaidžānas daļas okupācija, kas turklāt notika ar Krievijas atbalstu.
Mūsu saruna tikai liecina par to, cik pretrunīgi mūsdienu pasaulē tiek vērtēti tautu neatkarības centieni – kas vieniem separātisms, tas citiem cīņa par brīvību un otrādi.
Jā, tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Taču tās ne vienmēr nozīmē automātiskas tiesības uz valstisku neatkarību. Lai tāda īstenotos, jānobriest zināmiem nosacījumiem. Katalonijai ir visas iespējas attīstīties jau pastāvošās autonomijas ietvaros. Savukārt Krievijas pieredze liecina, ka tā iznīcina sevī iekļautās tautas. Nav brīnums, ka tās cenšas izrauties no lāča skāvieniem. Čečeni, tatāri un baškīri ir pretojušies Krievijas kundzībai nevis gadu desmitus, bet gadsimtus! Patlaban viņi sēž ierakumos un gaida izdevīgu brīdi, lai aizietu vai vismaz iegūtu lielāku autonomiju.
Un kādi ir jūsu tuvākie mērķi?
Lai gan Krima pagaidām ir okupēta, saskaņā ar starptautiskajiem likumiem tā joprojām ir neatņemama Ukrainas daļa, kurā de iure turpina darboties Ukrainas likumi, tai skaitā valsts Konstitūcija. Patlaban mēs cenšamies panākt izmaiņas šajā dokumentā, proti, lai tajā tiek ierakstīts, ka Krima ir nacionāli teritoriāla Krimas tatāru tautas autonomija. Šāds lēmums dotu milzīgu garīgu atbalstu okupācijas apstākļos smokošajai tautai. Ceru, ka ukraiņu politiķi būs pietiekami tālredzīgi un drosmīgi, lai pieņemtu šādu lēmumu.
