Egle ir viena no sugām, kam var iegūt mežeņus. Vietās, kur tie ir pietiekami kvalitatīvi, var sarakt līdz 50 cm garus kociņus, raugoties, lai netraumētu sakņu sistēmu (ja eglītes blīvi sasējušās, tās ļoti grūti izrakt, tāpēc sakne parasti tiek aprauta un kociņš neieaug). Lielos apjomos egļu mežeņus ievākt ir sarežģīti. Taču, ja platības papildināšanai nepieciešami daži simti, to var darīt. Jāņem vērā, ka egle sēklas ražo neregulāri, tikai ik pēc 5–7 gadiem, tāpēc dabiskos mežeņus iegūt mežā nav nemaz tik vienkārši. 0
Priedēm un cietajiem lapu kokiem atzarošana ievērojami paaugstina zāģbaļķu vērtību, taču eglēm to darīt ir riskanti. LVMI “Silava” pētnieks tās neiesaka atzarot, jo caur zaru rētām kokus var inficēt trupes sēnes. Nereti arī pēc audzes izkopšanas un atzarošanas, kad eglēm izveidoti ļoti gludi stumbri, tos sabojā meža dzīvnieki.
Lai gan parastā egle ir vērtīga, tā ir ļoti riskanta koku suga, jo apdraud dažādas slimības un kaitēkļi. Turklāt skuju kokam ir virsējā sakņu sistēma, tāpēc koku var viegli izgāzt vējš. Vēl egles cieš no briežu un aļņu bojājumiem. Stumbram noplēšot mizu, attīstās sakņu trupe un koks zaudē kvalitāti (pirmais baļķis, kas ir egles lielākā vērtība, ir sabojāts).
– Lauksaimniecības zemēs iespējams ierīkot arī produktīvus vidēja cirtmeta plantāciju mežus. Tie ir paaugstinātas biezības stādījumi, sākumā ar 3–4 tūkstošiem koku uz hektāra. Pēc 20–30 gadiem egles nocērt un realizē nevis kā zāģmateriālu, bet gan kā celulozes koksni, – stāsta zinātnieks.
