Cik izdevīga dīzeļdegviela ir apkurē? Dažas lietotāju atziņas 0
Sen pagājuši laiki, kad dīzeļdegviela bija lēts kurināmais. Tagad mājas apsildei vēl dārgāka esot tikai elektrība! Un tomēr – vai velns ir tik melns, kā siltumtehniķu aprindās to mālē, pamatojot ar dažādiem aprēķiniem? Kāpēc pat būvniecības izstādēs šos katlus eksponē, ja neviens negrasās tos pirkt?
Lietotāja pieredze
Nav tik vienkārši uzmeklēt saimniekus, kuri joprojām sildās ar dīzeļdegvielu, tomēr šādu privātmāju Rīgā izdevās atrast un dažus reālos skaitļus uzzināt. Tātad samērā neliela (155 m2), labi siltināta ēka, kurā darbojas jau padzīvojis “Buderus” katls, kas trīs cilvēku ģimenei visu laiku sagatavo arī karsto ūdeni. Saimniekam Valsts ieņēmumu dienestā ir izsniegta atļauja gadā iegādāties 3,7 tonnas kurināmās jeb tā sauktās sarkanās dīzeļdegvielas, taču nevis par cenu, ko redzam autouzpildes stacijās, bet gan stipri lētāk, proti, bez akcīzes nodokļa. Saimnieks nupat pasūtījis firmai, kam tiesības pārdot šo kurināmo, lai atved vienu tonnu, un samaksājis par to 864 eiro. Pats svarīgākais tomēr ir apgalvojums, ka gadā pietiekot… ar pusotru tonnu! Tas nozīmē, ka kurināšana šeit notiek optimālā režīmā gluži vai ideālos apstākļos, jo viena tonna gadā katriem 100 m2 mājas platības ir katlu tirgotāju apsolītā patēriņa minimālā prognoze. Secinājums: šādas apkures izmaksas nebūt nav astronomiskas, tās ir saprotamas arī dabasgāzes vai kokskaidu granulu dedzinātājiem, kas teorētiski sildās lētāk!
Ievērības cienīgas ir dažas lietošanas atziņas. Pirmkārt, nevarot nodedzināt gadam piešķirto daudzumu, ja vien neapsilda arī visu pagalmu. Kvotu aprēķinot pēc formulas, kurā galvenie parametri ir mājas platība, katla jauda un iemītnieku skaits, jo, piemēram, statistiski vidējais pilsonis gadā patērējot stipri daudz karstā ūdens – neatkarīgi no saviem mazgāšanās paradumiem. Otrkārt, krājumus izdevīgāk iegādāties vasarā, kad degviela maksā aptuveni par pieciem centiem litrā mazāk (ja vien tvertne nav ierakta zemē – tad drošāk izmantot ziemas dīzeļdegvielu!). Treškārt, neesot jēgas meklēt aplinkus ceļus, lai nopirktu vēl kādu kannu vai pat mucu it kā lētākas degvielas, jo iespējamā ekonomija neatsver risku – katla remonta izmaksas, par transportēšanas un uzpildes neērtībām vispār nerunājot.
Piedāvājuma aritmētika
Dīzeļdegvielas apkures katlus piedāvā daudzi ražotāji, tostarp slavenais vācu “Viessmann”. Par dienvidkorejiešu “Navien” nezinām neko, jo nav jau “Samsung”, kas savā veidolā vai vismaz telefona izskatā sastopams gandrīz katrā mājā. Cik noprotams, tā ir liela kompānija, kas savu preci piedāvā ar zīmolu, kāds izplatītājiem tīkamāks, un, piemēram, Krievijā tas ir “Saturn”, bet pie mums – “Beril”. Tā sauc arī SIA, kas tirgo, uzstāda un apkopj šos katlus kopš 1997. gada un, starp citu, ar šādu nosaukumu piedāvā arī jonu katlus, kurus paši nelielos apjomos ražo galvenokārt eksportam uz valstīm, kur tie vēl ir pievilcīgi elektroenerģijas zemākas cenas dēļ, piemēram, Ungārijā.
Protams, mūsu tirgus ir niecīgs, bet konkurence skarba, tālab gadā pārdoto dienvidkorejiešu apkures katlu skaits rēķināms vien desmitos.
– Šī tomēr ir tikai niša, bet kādam tā jāaizpilda, – spriež SIA “Beril” tirdzniecības menedžeris Igors Lipskis. – Nupat trīs katlus uzstādījām uz kuģiem, tie ir pieprasīti dažādās ražošanas ēkās, gadās arī pa kādai dzīvojamajai mājai. Varam piedāvāt kvalitatīvu preci par saprātīgu cenu, un klienti to novērtē.
Ar kādu summu interesentam jārēķinās, lai apkurinātu līdzīgas platības privātmāju? Līdz 200 m2 lielai izplatītāji iesaka 16 kW katlu par 1148 eiro, kam komplektā ir karstā ūdens caurplūdes sistēma, istabas temperatūras sensors, degvielas sūknis un uzpildītājs. Vēl vajadzīgs dūmvads, ko vienkāršākajā variantā kā speciālu 100 mm nerūsējoša tērauda cauruli izlaiž cauri ārsienai, nodrošinot arī svaiga gaisa pieplūdi (108 eiro plus darbs), degvielas tvertne, kas vienas tonnas novietošanai vienā telpā ar katlu maksā 561 eiro plus pievienošanas izmaksas, tad vēl dažādas uzstādīšanas pozīcijas, līdz beigās kopējā summa jau sasniedz 2884 eiro. Protams, ir iespējamas atšķirīgas situācijas, kad, piemēram, dūmvadu pievieno esošajam skurstenim vai tvertni novieto citā telpā, jo ugunsdrošības dēļ pa vidu vajadzīga nesoša starpsiena, un tā tālāk, tāpēc izmaksas var pārsniegt arī trīstūkstoš eiro.
Apmēram tāda ir piedāvājuma aritmētika. Secinājumus lai katrs interesents izdara pats. Skaidrs vien tas, ka vispirms līdzekļus vērts ieguldīt mājas siltināšanā, jo degvielas patēriņš šādam katlam esot 0,2–1,5 tonnas gadā jeb 10–78 eiro mēnesī. Diemžēl gluži par velti nav pieejama pat malka mežā.
