Mamma Laila: “Reitterapija atnāca pati. Redzu uzlabojumus un dēls uz zirga vienmēr smaida!” 0
Reitterapiju Laila un Kristaps paši nemeklēja, tā drīzāk atnāca pati. Pirms astoņiem gadiem mājās ieradās Jelgavas sociālo lietu pārvaldes darbinieki, lai apsekotu dzīves apstākļus. Tobrīd pilsētas dome sāka apzināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām.
Pieredzes stāsts
Reitterapiju Laila un Kristaps paši nemeklēja, tā drīzāk atnāca pati. Pirms astoņiem gadiem mājās ieradās Jelgavas sociālo lietu pārvaldes darbinieki, lai apsekotu dzīves apstākļus. Tobrīd pilsētas dome sāka apzināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām.
“Manam dēlam ir garīgi un funkcionāli traucējumi. Neilgi pirms šā apmeklējuma Kristapam bija veikta mugurkaula operācija. Speciālisti piedāvāja dažādas ārstēšanas iespējas, arī reitterapiju,” stāsta Laila.
Zirgi abiem patika jau pirms tam. “Kad dēlam rehabilitācijas centrā Vaivari bija operācija, iepazināmies ar reitterapeiti Olgu Bērziņu un sākām vērot nodarbības. Pēcāk mums piedāvāja apmaksātu reitterapiju Jaunķemeros, un mēs piekritām. Dēlam tobrīd bija 15 gadu. Nevienā brīdī viņā nevarēja nolasīt kādas bailes vai nevēlēšanos jāt. Uzsēdās zirga mugurā un bija sajūsmā. Reitterapija dēlam vēl aizvien ir emocijām bagāts notikums.”
Jelgavas dome turpina atbalstīt un aicina piedalīties nodarbībās. Tās notiek 20 reizes gadā. Viena nodarbība ilgst 20 minūtes. “Protams, tas ir par maz! Tomēr, ja par finansēm būtu jārūpējas mums pašiem, nezinām, vai to varētu atļauties,” prāto Laila.
Emociju pārpilnība
Laila ir pārliecināta: ja kaut kas ir ieguldīts, vienmēr ir rezultāts. Ieguvumi varbūt nav fiziski manāmi. Reitterapijā sastaptie cilvēki un pats zirgs dāvā galvenokārt neaprakstāmu emociju gammu. “Man svarīgāk, lai Kristaps būtu laimīgs, nevis iemācītos noteiktu burtu skaitu. Visā reitterapijas nodarbības laikā viņš smaida. Pēc tam ir patīkams nogurums gan viņam, gan man. Turklāt zirgs staigājot izkustina Kristapa muguru, kas ir fiksēta ar stienīšiem. Reitterapija palīdz trenēt arī līdzsvaru, ar ko dēlam ir problēmas. Esmu dzirdējusi, ka zirgs kombinācijā ar citām terapijām dažiem palīdzējies piecelties no ratiņkrēsla un sākt staigāt.”
Kristapam netīk ūdens, tāpēc delfīnu terapiju viņš nav izmēģinājis. Mājās gan ir suns, kas arī sniedz sava veida terapeitisku efektu. “Tomēr zirgam piemīt unikāla spēja izraisīt pozitīvas sajūtas teju katrā. Arī pati esmu pamēģinājusi sēdēt zirga mugurā, lai gan man nav nekādu veselības problēmu, un, nokāpjot no zirga, esmu milzīgā labsajūtā,” atzīst Laila.
Acīm netveramais
“Mēs vienmēr vēlamies saprast, kas mums ir vajadzīgs, kas neder. Tomēr uzskatu, ka katrs notikums dzīvē kaut ko arī māca un dod,” ir pārliecināta Laila. “Ticu, ka reitterapija dēlam sniedz kaut ko acīm netveramu un neatsveramu. Es redzu uzlabojumus. Gadījumos, kad cilvēks nevar pastaigāt un parunāt, tieši emocijas ļauj saprasties, ir ļoti svarīgas. Redzu, ka dēls ir laimīgs.” Dažkārt Kristapam kāds pasākums ātri apnīk, viņš ir pārguris, bet reitterapija sniedz cita veida nogurumu. “Mūsu gadījumā tas, ka varam staigāt, kustēties un jāt zirga mugurā, ir bezgala daudz! Dēls atbrauc mājās, par to stāsta citiem arī dienas centrā. Gaida nākamo reizi, atzīmē to kalendārā.” Kristaps īpaši nepārzina, neizjūt laika ritējumu, bet, tuvojoties reitterapijai, saprot, ka ir rudens vai pavasaris un drīz zvanīs tantiņa (tā viņš dēvē darbinieces), aicinās uz nodarbību. Viņš ir komunikabls, draudzējas ar visiem. Papildus reitterapijai apmeklē dienas centru, regulāri iet pie fizioterapeita, logopēda, ergoterapeita, ikdienā brauc ar riteni.
Ne tikai staigāšana
“Kad Kristaps ir zirga mugurā, ar viņu nedrīkst sarunāties, jo tad viņš zaudē uzmanību. Reiz dēls atlaida vaļā rokas un zirga mugurā sagrīļojās. Tas bija baisi! Kādus trīs gadus pēc tam staigāju viņam līdzi, turot pie kājas,” pieredzē dalās mamma.
“Sākumā, kad Kristaps uzsēdās zirga mugurā, es stāvēju malā un vēroju. Hmm, vienkārša staigāšana, tā man šķita. Kad pati sāku staigāt līdzi zirgam, sapratu, ka tas nemaz nav tik parasti vai viegli. Pēc 20 minūtēm, kuru laikā nedrīkst atslābt un palaist garām nevienu sīkumu, cilvēks nogurst. Turklāt terapeitam dienā nav tikai viena nodarbība, katrs pacients ir īpašs. No malas to varbūt nesaprot un nodarbība šķiet pavisam parasta,” pieļauj Laila.
Nākotnē Kristaps un Laila turpinās apmeklēt reitterapiju. “Protams, gribētos, lai nodarbības būtu biežāk un tuvāk mājām. Bet labi, ka tāda iespēja vispār ir. Man patīk, ka Vaivaros ir telpa, kur varu būt blakus un pārredzēt notiekošo.”
