Māris Antonevičs: Reitingu atkarība pirms vēlēšanām 7
Tas ir diezgan paredzami – ik reizi, kad tiek izziņoti tā sauktie partiju reitingi jeb sabiedriskās domas pētījumu rezultāti par partiju izredzēm Saeimas vēlēšanās, ierastie līderi (pēdējā laikā trijnieks ir nemainīgs: “Saskaņa”, Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība) izturas ārēji vienaldzīgi. Nekādi kastroļi vai pannas netiek dauzīti pat tad, ja kādai no tām ir viena, divu vai pat vairāk procentu pieaugums vai atbirums. Pavisam cita aina ir pie tām partijām, kuras par savām izredzēm iekļūt nākamajā Saeimā nav tik pārliecinātas. Tur katra procenta desmitdaļas izmaiņas izraisa spēcīgas kaislības. Pat jocīgi, ka Latvijas politikā pirmsvēlēšanu reitingiem ir tik liela vara, ņemot vērā, ka gan starptautiskajā politikā (ASV prezidenta vēlēšanas, breksits un citi notikumi), gan pašmājās (pagājušā gada Rīgas domes vēlēšanas) jau sen pierādījies – reitingi nav tas drošākais mērinstruments un pat paši sociologi mudina izturēties piesardzīgi pret dažādām interpretācijām. Tomēr, kā saka, nekas labāks nav izdomāts.
Piemēram, apvienībai “Attīstībai/Par” jūnijā SKDS pētījumā reitings bija 4,7%, un salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi tas pieaudzis par 1,7 procentiem. Varēja labi pamanīt, ka šī politiskā spēka aktīvisti soctīklos jau izgāž krūtis varenībā par iegūto “sabiedrības uzticību”. Kamēr teju vai panika esot sākusies “Vienotības” rindās, kurai pēc pārdēvēšanās par “Jauno Vienotību” jaunākie reitingi rādot tikai 2,7% atbalstu, un tas esot krities par vienu procentu, salīdzinot ar maiju. Tur pat esot sākusies rosība, vai pirms vēlēšanām steigā “nesašūt” plašāku apvienību ar vēl kādu partiju, un par dažiem spilgtākiem līderiem bija izskanējušas aizdomas, vai viņi pēdējā brīdī nepārbēgs pie konkurentiem. Katrā ziņā uz Centrālo vēlēšanu komisiju sarakstus pagaidām neviens nesteidz nest, un pirmā sarakstu iesniegšanas nedēļa tai izvērtās neparasti bezdarbīga.
Viena likumsakarība – ja kādai partijai reitings ir zems, tas gandrīz nekad netiek atzīts un parasti tiek piesaukti kādi partijas rīcībā esoši “citi reitingi”, kas uzrādot citu ainu. Niknākie pat dod mājienus par sabiedrības domas pētnieku pērkamību, kā arī atgādina viņu agrākās “izgāšanās”. Tie, kam ir pieaugums, šādas šaubas, protams, neizsaka. Tomēr šaubas vajadzētu paturēt. Un ne jau tāpēc, ka kāds tiešām ir nopirkts vai apzināti manipulē. Vienkārši, mediji bieži rāda skaitļus, bet gandrīz nekad nestāsta, kā tie veidojas.
Pārsvarā šādas aptaujas top, kā pēc nejaušās izlases principa aptaujājot apmēram 1000 cilvēku. Te, protams, var atšķirties nianses – vai aptauja veikta klātienē, pa tālruni, vai – pavisam šaubīgi – internetā. Cik precīzi ir ievērota proporcija starp pilsētu un lauku iedzīvotājiem, vecumiem un dzimumiem un tā tālāk. Taču nav grūti aprēķināt, ka viens procents nozīmē to, ka partiju aptaujā atbalstījuši 10 cilvēki, divi procenti – 20 cilvēki, trīs procenti – 30 cilvēki un tā tālāk. Priecāties, ka partijas reitings pieaudzis par pusprocentu, nozīmē, ka aptaujā to kā savu iespējamo izvēli minējuši pieci cilvēki vairāk. Un tagad iedomāsimies, cik liela iespēja, ka šie pieci (vai pat desmit) nebūs mājās tieši tajā brīdī, kad pie viņiem atnāk aptaujas veicējs? Tad, protams, tiks aptaujāti kādi citi, un viss beigsies ar to, ka kādas partijas birojā būs panika par straujo reitinga kritumu, bet citur savukārt līksmos par pieaugošo popularitāti.
Saprātīgāk, protams, būtu šādām pusprocenta, viena procenta un pat divu procentu svārstībām vispār nepievērst lielu uzmanību, jo īpaši tāpēc, ka socioloģijas zinātnē tā tiek raksturota kā “statistikas kļūda”. Tikai problēma tā, ka vairs vispār nav īsti par ko runāt un uztraukties, atliek vien neziņā gaidīt oktobri. Kas zina, varbūt tā arī pareizāk, jo, nokļūstot lielā reitingu atkarībā, var pirms vēlēšanām sastrādāt visādas muļķības.
