“VID jādodas tur, kur nodokļus nemaksā.” Intervija ar finanšu ministru Jāni Reiru 5
Aiz loga jūlijs un jaunā, 2020. gada, budžeta izstrādes process jau sācies. Tieši par to saruna ar finanšu ministru Jāni Reiru.
Ko iespējams pateikt par 2020. gada budžeta aprisēm? Kādas izmaiņas mūs gaida?
J. Reirs: Pagaidām revolucionāras pārmaiņas solīt nevaru. Vienīgais, ko var solīt, – ja mūsu budžets ir tuvu 10 miljardiem eiro, tad papildu nauda budžetā 2020. gadā būs 420 miljoni eiro, salīdzinot ar 2019. gadu. Šādu budžeta izdevumu pieaugumu ir iebalsojis parlaments.
Budžeta ieņēmumi ir plānoti 9,8 miljardu eiro apmērā, tātad papildu 420 miljoni ir apmēram 5% pieaugums, kas ir atbilstoši iekšzemes kopprodukta (IKP) attīstības tempam, kura prognoze reālā izteiksmē šobrīd samazināta līdz 2,8% gadā. Budžeta izdevumi plānoti 9,9 miljardu eiro apmērā.
Šajā kontekstā ir svarīgi noteikt, kā notiks turpmākā budžeta attīstība. Viens no tādiem virzieniem būs budžeta izdevumu pārskatīšana. Mēs ceram, ka šajā virzienā mums izdosies rast kādas budžeta rezerves.
Pat tīri teorētiski ideja par to, ka vairāk nekā 25 attīstības gadu laikā uzkrātās budžeta programmas visas joprojām ir aktuālas, neiztur kritiku.
Politiskā darba grupa Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja biedra Ata Zakatistova vadībā ir uzsākusi darbu pie šo programmu pārskatīšanas un iekšējo rezervju atrašanas. Pieredze liecina, ka iepriekšējo valdību laikā šādā veidā ir izdevies vidēji atrast ap 50–60 miljoniem eiro un, ņemot vērā, ka šī valdība nākusi ar uzstādījumu samazināt nelietderīgos valsts tēriņus, varam cerēt, ka tiks izvērtēta visu esošo valsts programmu lietderīgums un nepieciešamība.
Vai plānotas nodokļu izmaiņas nākamgad?
Runājot par citiem budžeta ieņēmumu avotiem, jāsaka, ka izdevumu palielināšana uz nodokļu rēķina nav 2020. gada jautājums. Valdība pieturas pie idejas, ka vienas Saeimas laikā nodokļus vajadzētu mainīt tikai vienu reizi un to plānots darīt 2021. gadā.
Tas nozīmē, ka 2020. gadā mēs izvērtētu nodokļu reformas rezultātus, sagatavotu priekšlikumus, izdiskutētu to ar sociālajiem partneriem – arodbiedrībām, darba devējiem un uzņēmēju pārstāvjiem – un, veidojot 2021. gada budžetu, būtu skaidrība, kas mainīsies – kādi nodokļi pieaugs, kas samazināsies.
Šajā brīdī varētu domāt un cerēt uz nozīmīgāku jaunas naudas ieplūdumu budžetā. Tāpat ceram uz tālāku virzību ēnu ekonomikas ierobežošanā, jo šeit vēl ir rezerves. Kā redzams no publiskās informācijas pēdējo trīs četru mēnešu laikā, Valsts ieņēmumu dienestam (VID) jādodas turp, kur nodokļi netiek maksāti, nevis jāstrādā pa vecam – jācenšas vairāk iekasēt no tiem, kas jau tāpat maksā.
Nedrīkst būt situācija, ka viens uzņēmums gada laikā sataisa 14 miljonu eiro nodokļu parādu un tad pazūd, bet pie viņiem nav bijis neviens nodokļu audits, bet uzņēmumiem, kas stabili strādā un maksā nodokļus, ir trīs vai četri nodokļu auditi gadā.
VID jāiet dziļāk, aktīvāk jāizmanto datubāzes un uzkrātā informācija, lai atrastu tos, kas nemaksā nodokļus un krāpjas, nevis jāpievērš tik liela uzmanība tiem, kas godīgi maksā nodokļus, bet varbūt īslaicīgi nonākuši grūtībās biznesa cikliskuma dēļ.
Vai jūsu teiktais jāsaprot tā, ka ir dots rīkojums Valsts ieņēmumu dienestam samazināt nodokļu auditu skaitu nodokļus veiksmīgi maksājošo uzņēmumu daļā un palielināt pārējā?
Ne gluži. Valsts ieņēmumu dienestam saskaņā ar viņu pašu dokumentiem ir septiņi saskarsmes veidi ar uzņēmējiem – datu analīze, datu precizēšana, tematiskās pārbaudes, novērošana, audits utt. Uzņēmēji to nesaprot – viņiem tas viss ir audits. VID liedzas – nē, nē, tas neesot audits. Skaidrības ieviešanai esam vienojušies ar VID, ka saskarsmes formu daudzums ir jāsamazina līdz divām – tematiskajai pārbaudei un auditam.
Galvenais VID dotais uzdevums ir iet dziļumā un vērsties pret tiem, kas taisa lielos nodokļu parādus. Nevis pret tiem, kuriem izveidojušies tekošie parādi darbības laikā, bet pret tiem, kuru darbība jau no sākuma veidota tā, lai nemaksātu nodokļus. Un šajā jomā diemžēl taustāmu rezultātu pagaidām ir maz.
Tie tad arī ir budžeta procesa galvenie virzieni – izdevumu pārskatīšana, ēnu ekonomikas apkarošana un gatavošanās nopietnam nodokļu sistēmas auditam. Bieži tiek jautāts – kāpēc izmaiņas nodokļu politikā nevar notikt jau 2020. gadā? Galvenokārt tāpēc, ka nepietiks datu nodokļu reformas efektivitātes izvērtēšanai.
2020. gadā analizējot mēs varēsim operēt ar divu gadu datiem – 2018. un 2019., bet, ja sāktu vērtēt reformas rezultātus tagad, tad šis vērtējums būtu jābalsta tikai uz 2018. gada datiem, kas ir nepietiekami.
Jā, jau pašlaik ir redzamas vairākas problēmas, tostarp problēma ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kur daļai iedzīvotāju veidojas nodokļu parādi, šai problēmai būs jāatrod risinājums. Saskaņā ar pašas VID datubāzi, tika prognozēts, ka IIN nodokļu parādi varētu veidoties apmēram 60 tūkstošiem iedzīvotāju.
Realitātē izrādījās, ka problēmas veidojas divreiz lielākam skaitam – vairāk nekā 130 tūkstošiem cilvēku. Problēma būs jārisina, taču diemžēl ieviešot progresīvo nodokļu sistēmu, ir tikai divas iespējas – vai nu parādā paliek valsts, vai iedzīvotāji. Ja tu maini vai uzsāc darbu, tev ir divi darbi – visās šajās situācijās nav iespējams precīzi prognozēt samaksājamā IIN apjomu.
Dažādās valstīs šo problēmu risina dažādi – ir valstis, kur maksā pēc mazākās likmes un gada beigās ir jāpiemaksā valstij. Ir valstis, kur visi maksā pēc vidējām likmēm un tad valsts atmaksā atpakaļ tiem, kam pārmaksāts. Kura metode pareizāka – to grūti pateikt. Divu gadu griezumā mēģināsim izvērtēt rezultātus un rast risinājumu.
No problēmas varētu izvairīties, likvidējot atšķirīgās IIN likmes, taču šobrīd sabiedrība pieprasa nodokļu progresivitāti. Iespējams, ka Latvijā notiks tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, kur pirmajā gadā arī bija izteiktas problēmas, taču šobrīd, kad šāda sistēma darbojas jau vairākus gadus, sabiedrība ir apradusi un tā vispār vairs nav aktuāla problēma.
Otra redzama problēma ir ziedošanas iespējas, taču šajā jautājumā Saeima sadarbībā ar Finanšu ministriju operatīvi mainīja kārtību, palielinot nodokļa stimula apjomu ziedojuma summā no 75 līdz 85% un stimulējot ziedot līdz pat 30% no nodokļa apmēra no sadalītās peļņas. Vienlaikus paredzēts regulējuma izvērtējums 2021. gadā, lai ilgtermiņā nenodarītu kaitējumu budžetam.
Šī problēma ir daļēji atrisināta.
Saeimas vēlēšanās partijas startēja ar dažādiem solījumiem. Ambiciozāko no tiem izteica viena no pašreizējās koalīcijas partijām Jaunā konservatīvā partija (JKP), kas solīja 3 x 500 programmu – 500 eiro minimālo algu (šobrīd – 430), 500 eiro neapliekamo minimumu (šobrīd – 230) un 500 eiro neapliekamo minimumu pensijai (šobrīd – 270), kā arī 200 eiro minimālās pensijas noteikšanu, taču bija arī citi.
Pirmsvēlēšanu debašu laikā Finanšu ministrija paziņoja, ka JKP programmas īstenošana maksātu 1,7 miljardus eiro. Papildu faktors šajā diskusijā ir tas, ka Igaunijā jau ir neapliekamais minimums 540 eiro apmērā, bet Lietuvā minimālā alga šobrīd ir 555 eiro, bet no nākamā gada tā būs 607 eiro mēnesī – proti, ar Latviju salīdzināmās valstīs līdzīgas programmas tiek īstenotas. Jautājums – vai partiju solījumi atradīs atspoguļojumu 2020. gada budžetā?
Nu, kustība notiek arī Latvijā – šogad ir mainījušās minimālās algas, mainās arī neapliekamie minimumi, tādēļ gadu veci aprēķini, iespējams, vairs nav tik aktuāli. Prognozēt nākotni es nevaru. Šīs valdības īpatnība ir darbība pēc vienprātības principiem un nekāda “vecākā brāļa” un galvenās ministrijas nav.
Pastāv sadarbības padome un tur šos jautājumus izskata. Finanšu ministrija šajā politiskajā diskusijā pašreiz nepiedalās, mēs tikai sagatavojam datus, ko mums prasa. Ko partijas kopīgi lems, to arī pildīsim.
Runājot par citu valstu pieredzi, tajā pašā Lietuvā saskaitīja visu partiju solījumus un izlēma, ka katra partija drīkstēs izpildīt tikai vienu. Mums tādas politiskās kultūras pagaidām vēl nav.
Mēs uzrakstām programmu, bet nemēģinām saskaitīt, cik tas maksās. Taču, no otras puses, koleģialitātes gars valdībā ir augstā līmenī – ir kopīga apziņa par prioritātēm, tādām kā veselības aprūpe, izglītības sistēma un drošības jautājumi, cerams, ka arī dažādu solījumu izpilde tiks vērtēta nevis partiju diktāta vai nozaru kvotu ietvaros, bet gan izvērtējot kopīgos ieguvumus. Taču lielāka skaidrība par to, kurp virzīsies nākamā gada budžets, radīsies tikai augustā.
Ministrijas ir pieprasījušas papildu izdevumus nākamajam gadam 650 miljonu apmērā. Partiju sociālie solījumi noteikti pārsniedz miljardu eiro. Tomēr papildu nauda budžetā, kā jūs pats teicāt, būs 420 miljoni. Ir skaidrs, ka visus pieprasījumus apmierināt neizdosies…
Šāda situācija veidojas katru gadu, proti, pieprasījumi un izvirzītās prioritātes stipri pārsniedz reālās iespējas. Kamēr vēl nebiju saistīts ar finansēm, darbojos pa parlamentu, tas likās dīvaini – kā var izvirzīt tik nerealizējamas prasības. Tomēr lietas būtība jau slēpjas tajā, ka tiek prasītas pareizas, valstij vajadzīgas lietas – ceļi, veselība, izglītība utt.
Taču jebkuras valsts nozaru, ministriju un cilvēku vēlmes ir lielākas par reālajām iespējām – tas ir viens no ekonomikas pamatlikumiem. Tādēļ ar šādu situāciju sastopas visas valdības pasaulē. Notiek jau pieminētā izdevumu lietderības pārskatīšana, kuras rezultātā tiks iegūta nauda jaunām politiskām iniciatīvām un galarezultātā budžetu izdosies sabalansēt.
Tomēr runa nav par “nulles budžetu”, kuru savulaik solīja Einara Repšes valdību, proti, budžeta veidošanu pilnīgi no nulles un visu izdevumu fundamentālu pārskatīšanu?
Nē, un diez vai kāda valsts pasaulē to ir spējusi izveidot. Tas prasa ļoti lielus resursus un visu izdevumu izvērtēšanu. Bez ārējās palīdzības un lielas konsultantu un auditoru piesaistes tas vispār nav iespējams. Tādēļ šādu ideju lietderība ir apšaubāma. Ja šī pieeja būtu risinājums valsts budžeta problēmām, tad mēs redzētu atkal un atkal, ka valstis pie tās ķeras. Bet neredzam vis.
SKATIETIES ARĪ VIDEO:
Jūs jau pieskārāties tam, ka izmaiņas nodokļu politikā varētu būt gaidāmas no 2021. gada, jau pieminējāt iespējamās izmaiņas IIN un ziedošanas kārtībā. Vai tiek apspriestas arī citas izmaiņas?
Apspriestas var tikt daudzas lietas. Tomēr dažas ir acīmredzamas. Piemēram, mikrouzņēmumu nodoklis un septiņi dažādi tā režīmi. Mums pārmet, ka VID ir divreiz vairāk darbinieku nekā Igaunijā. Tomēr tās daudzās dažādās nodokļu atlaides un atvieglojumi prasa noteiktu cilvēku skaitu, kas tos apkalpo.
Situāciju varētu salīdzināt ar labo un slikto holesterīnu organismā, arī nodokļu atlaides ir labas un sliktas. Piemēram, labais ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojums pensionāriem, to pašu varētu teikt par neapliekamo minimumu.
Nesen Saeima lēma par automašīnas apdrošināšanas atvieglojumiem ģimenēm, kurās ir bērns ar invaliditāti, kas kopumā ir pareizs lēmums.
Taču interesanti ir tas, ka, gatavojot šo likumprojektu, tika izpētīti dati par invalīdiem un viņu ģimenēm. Un dati ir ļoti interesanti. Tā, piemēram, pastāv cilvēks ar invaliditāti, kurš reģistrējis uz sava vārda 28 automašīnas, bet gadījumu, kad invalīdi uz sava vārda ir reģistrējuši vairāk nekā piecas automašīnas, ir simtiem. Ko tas nozīmē sabiedrībai? Tas nozīmē, ka, piešķirot invalīdu ģimenēm ļoti vajadzīgās atlaides, parādās cilvēki, kas tās izmanto savtīgiem nolūkiem un reģistrē uz sava vārda veselu autoparku, bez šaubām, sniedzot kādam pakalpojumu.
Šādas situācijas ierobežo valsts iespējas sniegt palīdzību tur, kur tā nepieciešama. Esmu jau par to runājis ar VID un uzskatu, ka šādās situācijās ir pilnīgs pamats konkrēto personu auditam – lai parāda, no kādiem līdzekļiem ir sakrāta nauda piecu, desmit vai 28 automašīnu iegādei.
Cita interesanta situācija ir ar dabas resursu nodokli. Mēs iekasējam 64 miljonus eiro dabas resursu nodokļa, bet piešķirtās šī nodokļa atlaides pārsniedz 200 miljonus eiro, praktiski piemaksājot par dabas resursu izmantošanu. Nedomāju, ka izdosies visas izmaiņas īstenot jau nākamā gada budžetā, tomēr ceru, ka jau 2021. gadā izdosies izveidot daudz tīrāku un pareizāku budžetu, piešķirot atlaides tur, kur tās tiešām nepietiekamas.
Demokrātiskā sabiedrībā valsti reāli uztur uzņēmēji, veidojot biznesu noteiktā teritorijā un vienojoties ar valsti, kāds ir pieņemams maksājamo nodokļu apmērs. Mums liels uzņēmēju slānis saņem un izmanto dažādas atlaides, bet valsts līdzekļu trūkuma dēļ nevar tādas piešķirt tiem, kam tās nepieciešamas – cilvēkiem ar invaliditāti, pensionāriem, maznodrošinātajiem.
Mums pat ir tāds absurds kā samazināts nodoklis noteikta veida automašīnām, ko izmanto uzņēmējdarbībā.
Tas ir neprāts – kāpēc ražošanas pamatlīdzekļiem, kas paši ražo naudu, būtu jānosaka samazināti nodokļi? Mēs laikam esam vienīgā valsts pasaulē, kur ir šāda politika. Tādēļ atlaižu un izdevumu pārskatīšanai tuvākajos gados tiks pievērsta liela uzmanība.
Preses izdevēju asociācija jau ilgāku laiku cīnās par samazinātu, 5% PVN noteikšanu drukātajai presei un kompensācijas pastam, kas nodrošinātu, ka cilvēki ārpus lielajiem centriem turpinātu saņemt preses izdevumus par saprātīgu cenu. Kādu perspektīvu jūs saskatāt šai iniciatīvai?
Esam vienmēr palīdzējuši, cik vien tas ir bijis mūsu spēkos – gan plānojot budžetu, gan katru gadu piešķirot pastam papildu līdzekļus gada beigās, lai nodrošinātu preses piegādi. Situāciju es pilnībā izprotu un izmaksu atšķirība piegādēm lielajās pilsētās un lauku mājās ir tiešām ievērojama.
Tieši tādēļ mēs jau ilgstoši plānojam budžetā gan subsīdijas pastam, gan arī neatņemam “Latvijas Pastam” peļņu. Kopumā subsīdiju politika pasta piegādēm izmaksā apmēram piecus miljonus eiro gadā un uzskatu, ka tā jāturpina.
Tomēr, runājot par PVN samazināšanu drukātajiem izdevumiem līdz 5%, domāju, ka tas ir nereāli.
Sadarbībā ar Preses izdevēju asociāciju esam izstrādājuši fiskāli neitrālu risinājumu – runa ir par 12% PVN noteikšanu drukātajai presei, kas ražo savu saturu šeit, Latvijā. Šajā gadījumā atlaides noteikšana būtu pareizs risinājums, jo tas nav jautājums tikai par atbalstu kādai nozarei, bet gan par valsts informatīvo drošību un patiesas informācijas nodošanu sabiedrībai.
Kādi ir nesenā “akcīzes nodokļa kara” skaitļi, proti, cik Latvija zaudētu, ja nepazeminātu akcīzes nodokli stiprajam alkoholam līdz 15%?
Mūsu aplēses – ja neko nedarām, budžets zaudē 93 miljonus eiro gadā. Ja akcīzes nodokli samazinām – zaudējam tikai 30 miljonus gadā. Šajos aprēķinos gan nav ietverta tikai alkohola akcīze, bet arī citi pierobežas tirdzniecības ieņēmumi – gan degviela, gan ēdināšana, gan citi. Šos skaitļus aprēķināt ir viegli – vienkārši jāsalīdzina, kādi bija ieņēmumi 2014. gadā ar pašreizējiem.
Jāpiebilst, ka zināma pierobežas tirdzniecības zona tuvākajā laikā varētu veidoties arī pie Lietuvas, jo tur nesen pieņemts aizliegums nedēļas nogalēs veikalos pārdot alkoholu, tādēļ nav izslēgts zināms tirdzniecības uzplaukums arī Jelgavā, Bauskā, Saldū, Liepājā un citur pierobežā.
Runājot par to, bija vai nebija vienošanās starp Latviju un Igauniju par saskaņotu akcīzes nodokļa palielinājumu, jāatbild, ka rakstiski nebija. Šādos jautājumos rakstiskas vienošanās slēgt nemēdz. Tomēr mutiska vienošanās Baltijas asamblejas ietvaros bija, notika vairākas tikšanās. Jāpiebilst, ka akcīzes nodokļa jautājums jāskata, piecu, nevis triju valstu kontekstā – proti, arī Polija un Somija ir ļoti ieinteresētas šajā jautājumā.
Tieši mutisko vienošanos kontekstā Latvija palielināja akcīzes nodokli alkoholam gan pērn, gan šogad un plānoja to turpināt.
Taču Igaunijas krasā rīcība izvirzīja jautājumu par pierobežas tirdzniecības konkurētspēju un bija jārīkojas – mums bija jāaizstāv savs tirgus un savas intereses. Tomēr pierobežas tirdzniecībai ir jāatrod ilgtspējīgs modelis, ieguvumi no nodokļu likmju atšķirībām diez vai var pastāvēt mūžīgi.
Tomēr 70% Latvijā patērētā alkohola ir alus un tam akcīzes nodoklis samazināts netika. Kāpēc?
Konkrētajā gadījumā samazinājums veidotu tikai divus centus uz pudeli, kas nelikās tik izšķirīgs. Otrs faktors lēmumā bija tirgotāju politika. Pēc martā notikušā akcīzes palielinājuma puslitra alus cenai vajadzēja palielināties par diviem centiem plus PVN, tātad – par nepilniem divarpus centiem. Reāli palielinājās par 10 centiem. Nebija pārliecības, ka divu centu nodokļu samazinājums reāli parādītos alus cenā, bet budžeta mērogā tas būtu astoņu miljonu eiro ieņēmumu samazinājums.
Latvijas Pašvaldību savienība ir paudusi bažas par to, ka no valsts puses tiek ierobežoti pašvaldību izdevumi. Vai tā ir un kāda ir pašvaldību finansiālā situācija?
Ja valsts budžets kopumā ir sabalansēts, tad pašvaldību budžeti ir ar mīnusa zīmi. Mūsu atļauto budžeta deficītu 0,7% apmērā praktiski pilnībā aizpilda pašvaldību budžeti. Negribu izteikt vērtējumus, taču līdzekļi pašvaldībām šogad piešķirti vairāk nekā pērn, papildus piešķirti līdzekļi arī skolu remontiem saistībā ar Eiropas fondiem.
Jūsu padomnieks Ints Dālderis nesenā intervijā ir izteicies, ka nauda jaunas koncertzāles celtniecībai Rīgā budžetā nav paredzēta un, ņemot vērā lielo kultūras objektu skaitu, kas jāpabeidz tuvākajos gados, diez vai arī atradīsies, vismaz plānotajā 90 miljonu eiro apmērā ne. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Pilnībā piekrītu padomnieka teiktajam par līdzekļu neesamību budžetā. Sadarbības sanāksmē esam izskatījuši visus iespējamos objektus un tiem nepieciešamo finansējumu. Tādēļ aicināšu Kultūras ministriju meklēt tādu šī objekta celtniecības finansējuma modeli, kas neatstātu iespaidu uz budžeta deficītu.
Ir skaidrs, ka koncertzāle vajadzīga un skaidrs, ka tiešo budžeta līdzekļu nav. Jāmeklē risinājums un daudzas valstis šādā situācijā ir izmantojušas alternatīvas metodes – publiskā privātā partnerība un aizņēmumi dažādās Eiropas finanšu institūcijās.
Vai tiek apspriesti arī citi pieminētie alternatīvie finanšu avoti, proti, t. s. spilvena nodoklis tūristiem un papildu nodoklis kultūras pasākumu biļetēm?
Šobrīd ne, par pirmā esamību vispār esmu uzzinājis no preses. Izslēgts tas nav, bet šāda vienošanās ir sarunu objekts ar attiecīgo jomu uzņēmējiem.
